Samaksa par pamatlīdzekļa uzstādīšanu

Specifisku uzdevumu veikšanai var būt samaksa par konkrētiem darbiem. Atsevišķas samaksas uzņēmuma darbībā var būt iekārtas transportēšana, montāža, pamatlīdzekļu izveidošana (uzstādīšana), dažādi pakalpojumi. Tas ir kāds konkrēts padarītais darbs. Tās nav ražošanas izmaksas un neveido preces pašizmaksu. Iekārta vēl nav uzstādīta, tā nepiedalās ražošanā. Kopumā tās ir kaut kādas izmaksas, kuras pieskaitās pie kopējiem izdevumiem, tādiem kā telpu īre vai atkritumu izvešana.

Kredītā ir norēķini par darba samaksu, konts 5610 (visas algas, samaksas par padarīto, prēmijas kopā)

K5610 - uzņēmums maksā par darbu (izdevumi)
Debetā ir pamatlīdzekļu izveidošana, konts 1240

D1240 - uzņēmumam būs jauns pamatlīdzeklis (ieguvums)

D1240 K5610 - pamatlīdzekļu izveidošana, iekārtu montāža, celtniecība

Pamatlīdzekļa nodošana ekspluatācijā pēc pieņemšanas akta D1240=K5610 ataino kopējās izmaksas. Šajās izmaksās var iekļauties dažādas komponentes.

Viena samaksas daļa ir kā parasta alga, ja to kā ikdienas darbu veic uzņēmumā strādājošais. Tā grāmatojas kā D7210 K5610.

K5610 - reālas izmaksas maksājot par darbu

D7210 - statiska algu kopsumma, kura ataino algu apjomus pēc līguma. Pārskata gada sākumā tā ir kā pilna solījumu kaste, no kuras smelt izdevumus reāliem darbiem. Naudas vēl nav, bet tā būs, tiks nopelnīta ar ražošanu vai pārdošanu. Uzņēmums ieliek šajā "solījumu kastē" tik daudz naudas, cik vajadzēs samaksāt gada laikā.

Paralēli var būt samaksa par konkrētiem uzdevumiem (ārpus algas), darbu var veikt kāds speciālists no citas firmas, kas tāpat grāmatojas kontos D1240 K5610. Arī sociālās iemaksas grāmatojas par šo vienu uzdevumu. Tādā gadījumā konts 5610 "Norēķini par darba samaksu" kopējos grāmatojumos kredītā parādās vairākās vietās, kas nozīmē 7210 "Strādnieku algas" pēc līguma plus samaksa par konkrētu darbu:

D7210 K5610 - algas aprēķins par ikdienas darbu montāžas laikā

D1240 K5610 - darba samaksas aprēķins par konkrētu montāžas darbu

D1240 K5723 - darba devēja sociālās iemaksas par konkrētu montāžas darbu

D5610 K5723 - strādnieka sociālās iemaksas par konkrētu montāžas darbu

D5610 K5722 - strādnieka iedzīvotāju ienākuma nodoklis par konkr.mont.darbu

D1240 K5725 - uzņēmējd. riska valsts nodeva par konkrētu montāžas darbu

Aktīvu atdeve un ROA formula

Aktīvu atdeve angliski saucas Return on Asssets, saīsinājumā ROA. Tā ir ieguldījumu atdeves (ROI) metode, kas mēra uzņēmuma rentabilitāti attiecībā pret tā kopējiem aktīviem. To var dēvēt par aktīvu rentabilitāti, kuru var vērtēt kā koeficienta skaitli, gan mērīt procentos, reizinot ar 100. Šī attiecība norāda, cik labi uzņēmums darbojas, salīdzinot tīros ienākumus, kas rodas no kapitāla, ko tas ieguldījis aktīvos. Jo lielāka atdeve, jo produktīvāka un efektīvāka vadība ir saimniecisko resursu izmantošanā.
Aktīvu rentabilitāte ir viens no rādītājiem, kas parāda uzņēmuma konkurētspēju. Šis rādītājs ievērojami svārstās atkarībā no nozares, tāpēc ir svarīgi salīdzināt uzņēmuma rādītāju ar vidējiem nozares rādītājiem. Ja rādītājs ir augstāks par nozares vidējo rādītāju, tikai tas var liecināt par stipru uzņēmuma konkurētspēju.

ROA formula
ROA = Net Income / Average Assets
Aktīvu atdeve = Neto ienākumi / Vidējā aktīvu vērtība gada laikā

ROA rentabilitātes procentu aprēķins
Aktīvu atdeve = Neto ienākumi / Vidējā aktīvu vērtība gada laikā * 100

ROA attiecību parasti izmanto, salīdzinot uzņēmuma darbības periodus vai salīdzinot divus dažādus līdzīga lieluma un viena darbības profila uzņēmumus. Ir svarīgi apsvērt uzņēmējdarbības apjomu un veiktās darbības, salīdzinot divus vienas nozares uzņēmumus.
Parasti dažādās nozarēs ir atšķirīgi ROA. Divu dažādu nozaru uzņēmumu salīdzinājums pēc ROA var būt maldīgs un neobjektīvs. Bankām ir liels aktīvu kopums aizdevumu, skaidras naudas un ieguldījumu veidā, kas kopumā samazina ROA. Auto ražošana prasa milzīgas  investīcijas un specializētu aprīkojumu, tas samazina ROA. Ienesīgs programmatūras uzņēmumam, kas pārdod lejupielādējamas programmas tiešsaistē, var būt ievērojami augstāks ROA, jo tam ir mazāks aktīvu apjoms. Izmantojot šo metriku, lai salīdzinātu produktivitāti starp uzņēmumiem, ir svarīgi ņemt vērā, ar kāda veida aktīviem ir nepieciešams darboties attiecīgajā nozarē, nevis vienkārši salīdzināt skaitļus.

Vairākos gadījumos, aprēķinot ROA, neproduktīvi aktīvi (pārpalikumi un krājumi, nemateriālie aktīvi, atliktās izmaksas) tiek izslēgti no kopējā aktīvu apjoma. Šis izņēmums tiek veikts, lai neuzliktu vadībai atbildību par peļņas gūšanu no aktīviem, kas acīmredzami neveicina to. ROA tiek izmantots kā iekšējās vadības un kontroles instruments, tas nav piemērots, lai novērtētu uzņēmuma efektivitāti kopumā. Akcionāri un kreditori nepiešķir savus līdzekļus uzņēmuma vadībai, lai tos ieguldītu aktīvos, kas nenes peļņu. Ja ir nepieciešams ieguldīt šādos "vēsos" aktīvos, tad gan nav iemesla tos izslēgt no ieguldījumu bāzes, aprēķinot ROA.

Ir dažādi viedokļi par to, vai ROA aprēķinos jāiekļauj amortizējamie aktīvi (pamatlīdzekļi, nemateriālie aktīvi, zemas vērtība). Ja tiek novērtēta atsevišķi tikai pamatkapitāla efektivitāte, tad īpašuma vidējā gada vērtība jānosaka pēc sākotnējām izmaksām (iegāde, uzstādīšana). Bet ja tiek novērtēta kopējā kapitāla efektivitāte (pamatlīdzekļi+apgrozāmie līdzekļi+krājumi), tad nolietojamo aktīvu izmaksas jāņem vērā atlikušajā vērtībā, ņemot ārā nolietojumu, jo uzliktā nolietojuma summa ir atspoguļota citos bilances posteņos (brīvie naudas atlikumi, nepabeigtie darbi, gatavie produkti, norēķini ar debitoriem par neapmaksātiem produktiem).

Neto ienākumi - Net Income
Neto ienākumi ir grāmatvedības peļņas apmērs, ko uzņēmums ir ieguvis pēc visu izdevumu segšanas. Šo summu iegūst vairākos aprēķina posmos:
1) Vispirms aprēķina saimnieciskās darbības peļņu, kuru iegūst no pārdošanas ieņēmumiem, kuri sakrāti 6xxx operāciju kontos, atņem amortizāciju (nolietojumu) un citus izdevumus, kuri sakrāti 7xxx operāciju kontos. Noslēdz pārskata perioda operāciju kontus, rezultātu ieraksta bilancē.
Angliski to sauc par EBIT (Earnings Before Interest and Taxes)
EBIT = saimnieciskās darbības peļņa pirms finanšu posteņiem un uzņēmuma ienākuma nodokļiem
Earnings - ieņēmumi
Before Interest - pirms procentiem. Ar to ir domāti ienākumi un izdevumi finansu posteņos, kurus aprēķina 8xxx kontu grupā. Procenti, valūtas kursu svārstības, soda naudas.
Taxes - nodokļi. Ar to ir domāti ienākuma nodokļi, kurus atvelk no peļņas.
2) Aprēķina ienākumus un izdevumus no procentu maksājumiem, valūtas kursu maiņām, soda naudām, kuri ir atrodami ienākumu un izdevumu 8xxx kontu grupā. Aprēķina ārkārtas ienākumus un izdevumus, piemēram, izdevumus tiesas prāvām.
3) Saskaitot saimnieciskās darbības peļņu ar 8xxx kontu grupas peļņu (vai atņemot zaudējumus), iegūst peļņu pirms nodokļiem. Angliski to sauc par EBT (Earnings before taxes).
4) No šīs summas atskaita nodokļus, kurus atvelk no peļņas. Iegūst neto ienākumus, ko sauc arī par neto peļņu, tīro peļņu vai tīrajiem ienākumiem. Neto ienākumi ir pēdējā peļņas vai zaudējumu aprēķina rinda.
5) Neto ienākumi bilancē tiek iekļauti nesadalītajā peļņā - pašu kapitāla kontā.
6) Tā kā ir runa par nesadalīto peļņu, tad neto ienākumu daļa var tikt izmaksāta dividendēs.

7) Ienākumu pārskatiem apakšējā daļā var būt atsevišķa sadaļa, kas proporcionāli saskaņo sākuma nesadalīto peļņu ar neto ienākumiem un dividendēm, lai varētu saprast, cik lielu peļņas daļu var atļauties izmaksāt dividendēs, kas paliks pāri, ko ieguldīt un iekrāt. Kāda ir rentabilitāte.
7) Ja finanšu pārskatos nav pieminētas dividendes, bet nesadalītā peļņa nav vienāda ar neto ienākumiem, tad var pieņemt, ka starpība tika izmaksāta dividendēs.

Rentabilitātes aprēķini no galvenās uzņēmuma darbības
Nosakot ROA, ne vienmēr kā orientieris derēs tikai neto ienākumi, jo šī summa attiecas uz visiem uzņēmuma darbības procesiem kopā. Neto ienākumi ietver arī jebkādus papildu ienākumus, kas nav tieši saistīti ar primārajām darbībām. Ja nosaka visu aktīvu rentabilitāti, tad tiek ņemti vērā visi ienākumi, kas ietver peļņu no produktu pārdošanas, nekustamā īpašuma un nemateriālajiem rezultātiem, ienākumi no ilgtermiņa un īstermiņa finanšu ieguldījumiem, no līdzdalības kopuzņēmumos un citi finanšu darījumi, ieņēmumi no īpašuma, vērtspapīru uc. pārdošanas.

Lai aprēķinātu funkcionējoša kapitāla rentabilitāti galvenajā darbībā, ir nepieciešams atdalīt blakus ienākumus. Tādā gadījumā ROA aprēķinam var izmantot saimniecisko peļņu EBIT, kuras ietvaros peļņu iegūst tikai no produktu, būvdarbu un pakalpojumu pārdošanas, atskaitot ieguldījumus citos uzņēmumos, valūtas svārstības, procentus, soda naudas, tiesvedības.

Tāpat par atskaites vienību var izmantot bruto peļņu, izdalot tikai tiešos izdevumus un ieņēmumus, atskaitot netiešās izmaksas, administrācijas izdevumus, pārdotos pamatlīdzekļus, lai noteiktu ražošanas rentabilitāti. 

Tāpat var būt nepieciešamība aprēķināt aktīvu rentabilitāti vienam konkrētam pamatlīdzeklim. Piemēram, vienam satiksmes autobusam, cik tas ir rentabls. Lai to noteiktu, jānodala ienākumi un izdevumi šim vienam autobusam, jāaprēķina peļņa, ko devis šis viens pamatlīdzeklis. Atņemot nodokļu procentus, var iegūt neto peļņu uz vienu analizējamo aktīvu vērtību.

Tālāk ir iespējams noteikt, cik lielu peļņas daļu dod pamatdarbībā ieguldītie aktīvi, un cik lielu daļu dod blakus ienākumi. Kuras darbības ir rentablākas. Cik pamatdarbība ir rentabla, varbūt tā nes zaudējumus. Papildus ienākumi var uzlabot uzņēmuma rentabilitāti kopumā, kompensējot zaudējumus pamatdarbībā.

Ieguldītie aktīvi pamatā ir saistīti ar uzņēmuma pamatdarbību, to vērtība tiecas pazemināt ROA, toties plaša profila ienākumi var nebūt saistīti ar ieguldītiem aktīviem, tādēļ liela papildus ienākumu daļa tiecas palielināt ROA. Tas uzlabo uzņēmuma rentabilitāti, taču ieguldītājiem ir svarīgi novērtēt pamatdarbību, uztverot ar pamatdarbību nesaistītus ienākumus tikai kā kompensējošo mehānismu. Ieguldītājam ir svarīgāk, ja ienākumi no cita profila darbības tiek gūti ar paša uzņēmuma aktīvu palīdzību.

Nolietojums un EBITDA
Neto ienākumi ir grāmatvedības rādītāji un neatspoguļo uzņēmuma saimniecisko peļņu vai naudas plūsmu. Tā kā neto ienākumi ietver dažādus bezskaidras naudas izdevumus, piemēram, amortizāciju (nolietojumu), tie nav vienādi ar naudas plūsmas apjomu, ko uzņēmums apgrozīja pārskata periodā. Šī iemesla dēļ finanšu analītiķi lielā mērā atceļ visus grāmatvedības principus un analizē naudas plūsmu, lai novērtētu uzņēmumu. Tas ir rādītājs EBITDA, kas ir peļņa pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas, ar to novērtē uzņēmuma finansiālos rezultātus. Bieži tas tiek saukts par naudas plūsmas starpnieku.
Taču kopumā tie finansu analītiķi, kas vēlas iegūt vai analizēt uzņēmumu, nedrīkst paļauties uz EBITDA, lai novērtētu uzņēmuma darbību. Ja tiek izmantots EBITDA, ieguldītājiem aprēķinos ir jāaizstāj izņemtie procenti, nodokļi, nolietojums un amortizācija viņu peļņas aprēķinos ar varbūtējiem izdevumu procentiem, lai iegūtu labāku priekšstatu par paredzamo rentabilitāti un naudas plūsmas mainīgumu.

Vidējie aktīvi ir vienādi ar bilances beigu un sākuma aktīvu summu, kas dalīta ar 2.
Average Total Assets = (Opening + Closing)/2

PVN Eiropā un citur pasaulē

No kursa darba SIVA koledžā, Gints Veiss

Pirmo reizi pievienotās vērtības nodoklis tika ieviests Francijā 1954.gadā. Tālākajos gados tas kļuva plašāk pielietots pēc 1957.gadā Romā parakstītā Eiropas Ekonomikas asociācijas dibināšanas līguma. Valstis, kas to bija parakstījušas, saskaņoja savas nodokļu sistēmas, lai izveidotu Kopējo tirgu. 1967.gadā otrā EEA Padomes direktīva deklarēja PVN par galveno netiešo nodokli Eiropā, liekot visiem Kopējā tirgus locekļiem ieviest šo nodokli savās nodokļu sistēmās līdz 1972.gada beigām. 1967.gadā pievienotās vērtības nodoklis sāka darboties Dānijā, 1968.gadā Vācijā. EEA Padomes 1977.gada sestā direktīva apstiprināja Eiropas pievienotās vērtības nodokļa sistēmas pamatu, kas veicināja šī nodokļa iekasēšanu Eiropā. Pēdējie labojumi tika izdarīti 1991.gadā ar desmito direktīvu, un tās noteikumi bija iekļauti visos EEA dalībvalstu nodokļu tiesību aktos.

Sākotnēji EEA ietvēra tikai Eiropas kapitālistiskās valstis. 1993.gadā European Economic Community tika pārdēvēta par European Community, kas šobrīd tulkojas kā Eiropas Kopiena. Ar Māstrihtas līgumu tika likti pamati nākamajai Eiropas Savienībai, kurai pievienojās Austrumeiropas valstis. Līdz ar jaunu dalībvalstu pievienošanos pievienotās vērtības nodoklis kļuva par dominējošo netiešo nodokli gandrīz visās Eiropas valstīs.

Citur pasaulē pievienotās vērtības nodoklis ir guvis izplatību, pateicoties tā panākumiem Eiropā. To iekasē lielākajā daļā pasaules valstu, apzīmē ar Value added tax (VAT), katrā valstī lietojot arī savu abreviatūru. Pārējās valstīs, kurās nelieto pievienotās vērtības nodokli, tiek lietots preču pārdošanas nodoklis.

Pašlaik vispārējais PVN iekasēšanas mehānisms daudzās valstīs ir identisks. Šī nodokļa maksātāji ir juridiskas personas un personas, kas nodarbojas ar komercdarbību. Pievienotās vērtības nodoklis tiek iekasēts atkārtoti katrā ražošanas un pārdošanas posmā, kad prece pārvietojas no pirmā ražotāja līdz gala patērētājam. Ar nodokli apliekamo bāzi nosaka, pamatojoties uz pievienoto vērtību katrā ražošanas un apgrozības posmā.

Dažādām valstīm ir atšķirīgas pieejas PVN likmju noteikšanai. Likmju vidējais līmenis svārstās no 15 līdz 25%. ES valstīs tās tiecas turēties pie 20%. Ungārijā ir visaugstākā PVN likme. Augstas PVN likmes ir Dānijā un Zviedrijā. Daudzās valstīs likmju skalu izmanto atkarībā no produkta veida un tā sociālekonomiskās nozīmes. Zemākas likmes (2–10%) attiecas uz pārtiku, medicīnas un bērnu produktiem. Standarta (pamata) likmes (12–23%) rūpniecības precēm un pakalpojumiem. Augstākas likmes (vairāk nekā 25%) ir luksusa precēm. Latvijā PVN arī pārtikai ir standarta likme, Latvijā un Lietuvā pārtikai ir visaugstākais PVN, citās Eiropas valstīs pārtikai ir pazeminātas likmes pievienotās vērtības nodoklis.

Viszemākā VAT likme Eiropā ir Andorā. Likme ir 4.5%, nodoklis saucas IGI. Andora ir maza valstiņa Pireneju kalnos. Pazeminātā nodokļa likme ir nozīmīgs tūristu piesaistes avots. Uz Andoru dodas iepirkšanās tūristi, kuri cer iegūt ekskluzīvas preces par lētākām cenām. Tirdzniecība ar importētām precēm ir ļoti aktīva, imports pat sastāda miljardu eiro gadā, lai arī valsts ir maza un tās iedzīvotāji daudz preču nepatērē.

Preču pārdošanas nodoklis

Pasaulē ir valstis, kurās nav pievienotās vērtības nodokļa, šajās valstīs PVN aizstāj preču pārdošanas nodoklis. Latvijā tas bija pazīstams kā apgrozījuma nodoklis. Pasaulē nav gandrīz nevienas valstis, kurās preču pārdošanai netiktu uzlikts nodoklis. Nodokļa pārdodamajām precēm nav Katārā, Brunejā un Vatikānā. Preču pārdošanas nodoklis tiek uzlikts tikai pie preces pārdošanas pircējam. Vai arī vēl pie preces iepirkšanas, ja ar šo nodokli tiek aplikts imports. Pārējā preces starpniecības ceļā šis nodoklis netiek maksāts.

PVN tiek maksāts no katra starpniecības posma, taču katrs starpnieks var atskaitīt to nodokļa daļu, kas bija jāmaksā iepriekšējam starpniekam. Preču pārdošanas nodokļa iekasēšana ir saprotamāka. Arī likme biežāk ir zemāka. PVN rēķini reizēm ir tik sarežģīti, ka tiem nav iespējams izsekot. Valsts ņem, tad dod atpakaļ, ņem vēlreiz, atkal dod atpakaļ. Šie sarežģītie preces ceļi ir laba augsne PVN izkrāpšanas shēmām, kad prece tiek pārdota pa “karuseli”.

Tomēr pasaulē ir tendence preču pārdošanas nodokli aizstāt ar pievienotās vērtības nodokli. ASV tiek daudz diskutēts, vai būtu lietderīgi aizstāt pārdošanas nodokli Sales tax ar pievienotās vērtības nodokli VAT (Value added tax). Aizstāšanas aizstāvji apgalvo, ka VAT apgrūtinātu nodokļu nemaksāšanu. VAT iekasētu no visām Amerikā pārdotajām precēm, tostarp pirkumiem tiešsaistē. Nesamaksātie nodokļi no interneta pārdošanas sola miljardus potenciālo ienākumu, kas varētu finansēt skolas, tiesībaizsardzības un sociālos pakalpojumiem.

Pretinieki tomēr atzīmē daudzus iespējamos pievienotās vērtības nodokļa trūkumus, palielinot izmaksas uzņēmumu īpašniekiem visā ražošanas ķēdē. Tā kā pievienoto vērtību aprēķina katrā pārdošanas procesa posmā, grāmatvedības uzskaite rada lielāku slogu uzņēmumam, kas pēc tam uzliek patērētājam papildu izmaksas. Tas kļūst sarežģītāk, ja darījumi nav tikai vietēji, bet starptautiski. Dažādām valstīm var būt dažādas interpretācijas par to, kā nodoklis tiek aprēķināts. Tas palielina birokrātiju.

Sales tax likmes katrā ASV štatā ir atšķirīgas, tās nosaka štata likumdošana. Tenesijas un Misisipi štatā Sales tax ir 7%, Pensilvānijā, Kentuki, Merilendā un Mičiganā ir 6%, Džordžijā, Alabamā un Havaju salās ir 4%, Aļaskā, Ņūhempšīrā un Oregonā 0%. Citos štatos ir vēl savādākas likmes, lielākoties no 2% līdz 7%. Atsevišķām preču grupām tiek pielietotas samazinātās nodokļa likmes.

Preču pārdošanas nodokļa ieviešanas Eiropā priekšnoteikums bija līdzekļu trūkums sakarā ar milzīgajiem militārajiem izdevumiem 1.pasaules kara laikā. Šis nodoklis tika iekasēts atkārtoti katrā preču pārvietošanas posmā no ražotāja līdz patērētājam. Tā rezultātā ievērojami pieauga pārdoto preču cena, kas izraisīja lielu neapmierinātību gan pircēju, gan ražotāju vidū. Patērētāji bija spiesti pirkt preces par paaugstinātu cenu, kas radās no vairākkārtējas nodokļa uzlikšanas. No otras puses, ražotāji cieta ievērojamus zaudējumus, jo samazinājās pieprasījums pēc saviem produktiem.

Tas bija priekšnoteikums tam, ka pēc Pirmā pasaules kara nepopulārais nodoklis tika atcelts, bet ne ilgi. Valsts budžets, kuru lielā mērā apgrūtināja izdevumu pieaugums Otrā pasaules kara laikā, pieprasīja papildu ienākumu avotus. Preču pārdošanas nodoklis jaunā kvalitātē tika atjaunots. To sāka iekasēt vienu reizi un parasti mazumtirdzniecības posmā, tādējādi būtiski nemazinot kapitāla apgrozījumu. Naudas plūsma kasē arī notika straujāk, jo palielinājās apgrozījums.

Vienlaikus šādā situācijā valsts cieta zināmus zaudējumus, jo zaudēja daļu ienākumu un nespēja pilnībā kontrolēt visus preču ražošanas un aprites posmus. Valstij bija iespēja kontrolēt tikai pēdējo apgrozības posmu - mazumtirdzniecību. Apliekot ar nodokli preču pārdošanu vairākas reizes, iestādēm bija iespēja saņemt pilnīgāku informāciju par preču aprites ceļiem. Iepriekš minētie faktori bija galvenie iemesli pievienotās vērtības nodokļa radīšanai, kas ļāva valstij kontrolēt visu preču ražošanas un aprites procesu, ieskaitot vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību.

Pievienotās vērtības nodokļa likmes Āzijā

Āzijas kontinentā pievienotās vērtības nodokļa vietā bieži vien pielieto preču pārdošanas nodokli. Pievienotās vērtības nodoklis ir Eiropas parauga prioritāte. Kādreiz arī Latvijā bija apgrozījuma nodoklis, kas arī vairāk ir pielīdzināms preču pārdošanas nodoklim. Reizēm ir pagrūti atšķirt, par kuru nodokli ir runa, jo abu nodokļu pielietojums ir līdzīgs. Statistikas datos abu nodokļu veidi tiek uzskaitīti kā līdzvērtīgi viena veida nodokļi. Āzijas valstīs šī nodokļa likme ir salīdzinoši zema, lai tirgotājiem būtu stimuls to maksāt.

Ievērojamu nodokļu ienākumu bāzi pievienotās vērtības nodoklis dod Ķīnā. Šajā valstī nodoklis “Zeng Zhi Shui” ir veidots pēc Eiropas parauga, ir daudzpakāpju nodokļu likmes no ļoti zemas līdz vidējai. Ķīnā pievienotās vērtības nodokļa likme vairākus gadus atpakaļ bija 17%, 2019.gada aprīlī ir pieņemta 13% likme. Tā ir zemāka likme par vidējo Eiropā.

Taizemē PVN (7%) ir iekļauts visu preču un pakalpojumu cenā, kā arī restorānu rēķinos. Lai tūristam atmaksātu PVN, ir jāveic pirkums vienā veikalā (apzīmēts kā «VAT Refund for Tourists») vismaz 2000 batu vērtībā. Pēc pirkumu tiek izsniegta īpaša kvīts par PVN atmaksu.

Malaizijā ir tirdzniecības un pakalpojumu nodoklis ar likmi 10%, vīna un degvīna produktiem - 20%, cigaretēm - 25%. Pakalpojumu nodokļus maksā no visiem sniegtajiem pakalpojumiem 5% apmērā.

Japānā ir fiksēts preču pārdošanas nodoklis, ko dēvē par "patēriņa nodokli". Kopš 2014.gada valstī tas bija 8%, tika iekļauts preču cenā. 2019.gada oktobrī patēriņa nodoklis tika palielināts līdz 10%. Pirms nodokļa palielināšanas bija vērojams iepirkšanās bums, it sevišķi tika pirktas mēbeles un sadzīves tehnika. Līdz 2014.gadam patēriņa nodokļa likme bija 5%. Dažos lielos veikalos, tūristam uzrādot pasi ar vīzu, izsniedz čeku un atskaita preču pārdošanas nodokli uz vietas. Čeku pievieno vīzai ar skavotāju. Izceļojot no valsts, pirms vīzu kontroles veikšanas ir nepieciešams izsniegt kvīti īpašam darbiniekam.

Tādās attīstītās valstīs kā Japāna vai Singapūra preču pārdošanas nodokļa likme ir diezgan zema. Dzīves dārdzības apstākļos ir lietderīgi uzturēt zemu preču pārdošanas nodokļa likmi, lai nepalielinātu jau tā nesamērīgi augstās cenas. Japānā ir ļoti augsta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme 55,95%.

Saūda Arābija un AAE ieviesa pievienotās vērtības nodokli pavisam nesen, 2018.gada janvārī, Bahreina 2019.gada janvārī 5%. Omāna ieviesa 2019.gadā. Katārā nodokļa no preču pārdošanas vēl nav. Persijas līča valstis ir bagātas ar ienākumiem no naftas, nodokļi no preču pārdošanas tām nebija tik aktuāli.

Butānā ir visaugstākā pievienotās vērtības nodokļa likme pasaulē, taču nevajadzētu domāt, ka šis nodoklis ir pārāk plēsonīgs. Pievienotās vērtības nodoklis Butānā un Indijā ir pazīstams kā GST (Goods and Services Tax), kas tiek pielietots arī Austrālijā, Kanādā, Malaizijā un Singapūrā. Šajā Himalaju valstī ar mazu iedzīvotāju skaitu tiek īstenota pēc pašu vārdiem revolucionāra nodokļu reforma. Augstais nodoklis apvieno sevī PVN, akcīzes un muitas nodokli.

Pārdošanas nodoklis bija visizplatītākais nodoklis Butānā, ko iekasēja par visām precēm un pakalpojumiem no ievešanas vietas vai ražošanas vietas līdz pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas vietai. Ēdot restorānā, tam bija pārdošanas nodoklis, kas minēts rēķina apakšdaļā, ko sauca arī par pakalpojumu nodokli. Kamēr prece nokļuva līdz pircējam, nodoklis pilnā apmērā tika pieskaitīts precei vairākas reizes.

Ieviešot jauno nodokļu sistēmu 2016.gadā, Butāna ieviesa pievienotās vērtības nodokli. Butānā tas ir lielākais valsts ieņēmumu avots. Lai arī likme ir ļoti augsta, pie jebkuras preces pārdošanas ir iespēja atskaitīt to nodokļa pievienotās vērtības daļu, kura tika samaksāta pie preces iepirkšanas. Pārdodot preci ir iespēja atgūt arī muitas nodokli.

PVN grāmatošana

Iegrāmatojot iepirktās un pārdotās preces, vienmēr seko līdzi aile ar PVN. Tādēļ rodas jautājums, kādēļ tas ir tik sarežģīti, cik reizes tas nodoklis tiek rēķināts? Ražotājs pērk izejvelas, klāt PVN, sūta preci uz veikalu, atkal klāt PVN, prece tiek pārdota pircējam, atkal PVN. Vai tad pievienotās vērtības nodoklis tiek skaitīts visam, un tiek norēķināts vairākas reizes? Tad jau tas sastāda nevis 21% no preces cenas, bet vairāk.

PVN tiek rēķināts pilnīgi visām precēm un pakalpojumiem jebkurā ražošanas vai pārdošanas posmā, tā ka šis nodoklis var tikt samaksāts divas, trīs, četras vai piecas reizes. Jo vairāk starpnieku, jo biežāk PVN iznāk maksāt. Tātad PVN var sasniegt arī 100% un vairāk no preces cenas.

Lai tā nenotiktu, katram starpniekam ir jāsamaksā tikai daļa no PVN. Viss pilnais PVN 21% sastāv no daudzu starpnieku samaksātajām daļām. Pērkot izejvielas, tiek aprēķināts pilns PVN, taču uzņēmumam jāsamaksā tikai neliela daļa no šī nodokļa. Kad prece ir nosūtīta veikalam, tāpat tiek rēķināts pilns PVN, veikalam arī ir jāsamaksā daļa no nodokļa, nevis pilna summa.

Kādēļ nevarētu būt vienkāršāk, tirgot izejvielas un preces starpniekiem bez PVN, bet veikalā pircējiem ar PVN. Tas būtu taisnīgāk un loģiskāk, taču tajā visā slēpjas sava shēma.

Ražotājs rēķina pilnu PVN savai pārdodamajai precei, no tā atskaita citu pilno PVN, kuru tas samaksāja par izejvielām. Uzņēmums valsts kasē samaksā starpību. Arī tirgotājs valsts kasē samaksā nevis visu PVN, bet starpību.

Valsts par vienas preces pārdošanu iekasē daļu no ražotāju, daļu no vairumtirgotāja, daļu no veikala. 21% PVN ir viss nodoklis kopā, taču no šiem 21% var būt, piemēram, 7% no ražotāja, 7% no vairumtirgotāja, 7% no veikala. Kad pircējs nopērk preci ar visu 21%, viņš nesamaksā valstij, bet tikai kompensē tirgotāju un ražotāju izdevumus par PVN. 

Kā var nojaust pēc šīs shēmas, tad PVN tiek pakāpeniski jau maksāts, kad prece tiek ražota un piegādāta veikalam, bet vēl pircējs to nav nopircis. Ja preci vispār neviens nenopērk vai tā tiek tirgota ar atlaidi, zaudējumus par samaksāto PVN uzņemas ražotājs un tirgotājs. Pircējs veikalā šajā gadījumā tikai sedz ražotāja un tirgotāja izdevumus.

PVN maksātāji

Ko nozīmē tāds dīvains vārdu salikums "PVN maksātājs"? Pirmajā brīdī šķiet, ka tas ir pircējs veikalā, kurš lielveikalā ir nopircis desu. Taču nē, viss ir tieši otrādi. PVN maksātājs ir veikals, kurš desu pārdeva. Taču desas pircējs ir "PVN nemaksātājs".

Šis dīvainais statuss regulējas atkarībā no tā, kurš maksā PVN valstij. Veikals maksā PVN valsts kasē, bet pircējs veikalā maksā nevis valstij, bet gan veikalam.

Īpatnības aprēķinos rodas tad, kad uzņēmums pērk tehniku, ražošanas līdzekļus savam uzņēmumam, lai tas darbotos. Pērkot automašīnu, uzņēmums ir spiests par to samaksāt PVN. Taču ir iespēja šo samaksāto PVN dabūt atpakaļ no valsts, jo tas ir ražošanas līdzeklis.

Lai dabūtu samaksāto PVN atpakaļ no valsts, uzņēmumam ir jābūt PVN maksātāja statusā. Ja uzņēmums ir PVN nemaksātāja statusā, samaksāto PVN atpakaļ no valsts nevar dabūt.

Lielākoties PVN maksātāji ir juridiskās personas, bet PVN nemaksātāji fiziskas personas. Arī mazi individuāli uzņēmumi un mājražotāji var būt PVN nemaksātāji. Pats dīvainākais ir šis vārdu salikums "PVN nemaksātājs", kas maldīgi vedina uz domām, ka šīs personas ir atbrīvotas no nodokļa. Reāli tā nav, arī šie "nemaksātāji" samaksā PVN, tikai maksā paši to nezinot. Tie maksā nevis valstij, bet gan tirgotājam.

Teorētiski "PVN nemaksātājs" varētu arī šo nodokli nesamaksāt, bet kurš gan tirgotājs gribēs nodarboties ar labdarību. Ja tirgotājs kā "PVN maksātājs" ir samaksājis nodokli par iepirkto desu, tad viņš negribēs pārdot pircējam šo pašu desu par pazeminātu cenu, kurā nav ierēķināti izdevumi par PVN. Pircējs veikalā varētu pieprasīt desu bez nodokļa, jo viņš ir "PVN nemaksātājs", taču pārdevējam tas radītu zaudējumus.

PVN nemaksātāji

Amatnieki un individuālie uzņēmumi ar mazu apgrozījumu lielākoties ir PVN nemaksātāji. Tie kārto vienkāršā ieraksta grāmatvedību, lieto tikai vienu aili ar pilnu cenu. Ja mājražotājs kaut ko gatavo, viņa precei ir kāda cena un pašizmaksa. Viņš vadās tikai pēc pašizmaksas. Tādēļ PVN nemaksātāji lielākoties ir mazi nišas uzņēmumi, kuri iepērk maz izejvielu vai preču, peļņu gūst ar intelektu, mākslu vai dizainu.

Kādas priekšrocības tas dod? PVN nemaksātāji, pilnībā apejot PVN, var tirgoties savā starpā. Parasts cilvēks arī ir PVN nemaksātājs, es varu nopirkt sedziņu no mājražotāja pa tiešo bez PVN. Ja šī sedziņa ir veikalā, tad būs jāmaksā PVN. Tādēļ PVN nemaksātāji pelna ar tiešo tirdzniecību bez starpniekiem. Tie realizē produkciju gadatirgos, tirdziņos vai ar piegādi mājās. Nodokļi tiek maksāti ar licencēm un patentmaksām.

Viss izdevīgums zūd, ja tirgošanā tiek iesaistīts "PVN maksātājs". No PVN nemaksātāja starpniekam vai veikalam jāpērk par cenu, kurā nav PVN, taču nodoklis jāskaita klāt, jāgrāmato vēl klāt pie šīs cenas PVN, jārēķina jauna augstāka cena.

Ja mājražotājs pārdod austu vilnas segu par 100 eiro tirgū, pircējs priekš sevis to var nopirkt. Taču veikalam, starpniekam būs jāpērk šī sega par 100 eiro, plus jāpierēķina 21 eiro PVN. Pircējam šī sega būs jāpārdod ar visu PVN, tas ir 121 eiro plus uzcenojums.

PVN maksātāji pamatā ir uzņēmumi vai veikali, kuri tirgo preci tālāk. Ja uzņēmums negribētu par segu maksāt PVN, to varētu nopirkt kāds darbinieks kā privātpersona, tā būtu viņa personīga manta, kuru varētu nest uz mājām, uzņēmuma inventarizācijā un bilancē šī sega neuzrādītos. Taču uzņēmumam vēl ir jāpiemaksā PVN, jo pēc būtības tam šī sega jāpārdod tālāk, jāizmanto preču ražošanā vai jāgūst kāds peļņu nesošs "ekonomiskais labums".

Pēc noteikumiem PVN maksā preces pārdevējs, ja tas ir "PVN maksātājs". Savukārt preces pārdevējs "PVN nemaksātājs" nodokli nemaksā, bet nodokli tāpat jāmaksā vēl klāt pārpircējam, kurš ir "PVN maksātājs", vārdu sakot zūd izdevīgums.

Lielākoties veikals tikai paņem preci pārdošanai, vēl neko nemaksā, iepirkto preci no mājražotāja cenšas pārdot pircējam ar visu PVN, tikai pēc tam sadala naudu. Viena summa mājražotājam, PVN valstij.

Reversais nodoklis

Reversajā kārtībā PVN valsts budžetā maksā preces vai pakalpojuma pircējs. Šī nodokļu maksāšanas kārtība ir līdzīga kā pērkot preci no PVN nemaksātāja. Preces pārdevējs pārdod preci bez PVN, šo nodokli nemaksā. Pircējs pierēķina klāt PVN, kuru samaksā valstij. Apgrieztā nodokļa maksāšanas kārtība vairāk atgādina preču pārdošanas nodokli.

Reversais nodoklis tika ieviests nozarēs, kurās vērojama augsta krāpšanās ar PVN atmaksāšanas shēmām. Pārdevējs PVN “reversā” (apgrieztā) maksāšanas kārtība piemērojama noteiktām preču vai pakalpojumu kategorijām, ja piegādātājs (pakalpojumu sniedzējs) un preču (pakalpojumu) saņēmējs ir reģistrēti PVN maksātāji un darījums veikts iekšzemē:

Kokmateriālu piegādei, metālizstrādājumu piegādei, būvniecības pakalpojumiem, būvizstrādājumu piegādei, mobilo telefonu, klēpjdatoru, planšetdatoru un integrālo shēmu, sadzīves elektronisko iekārtu piegādēm, graudaugu un tehnisko kultūru piegādēm, neapstrādātu dārgmetālu piegādēm, spēļu konsoļu piegādēm.

Darba samaksa un kopējie izdevumi

Rēķinot algu un samaksu, grāmatvedim jāskatās no uzņēmuma puses. Darba alga vienmēr būs izdevumi un saistības. Visi nodokļi, kuri saistīti ar algu, arī ir izdevumi un zaudējumi. Lielākoties darbu uzskaita pēc laika, stundām un dienām, var būt darbs, kurā ir samaksa par padarīto. Tā var būt ražošana, montāža, pārdošana, pakalpojumi. Darba samaksa veido daļu no piedāvātā produkta pašizmaksas. Lai varētu šo naudu atpelnīt, jāpierēķina samērīgs produkta uzcenojums. Samaksa par padarīto stimulē vairāk censties. Samaksas lielums ir atkarīgs no pakalpojumu pieprasījuma un pārdošanas apjoma.

Operāciju konti ražošanas izdevumiem

Kad izejvielu iepirkšanas izdevumiem tiek lietots operāciju konts 7110, arī strādājošo algas kontā 7210 ir pie preču ražošanas izdevumiem. Šajā gadījumā tiek lietots konts 7210 "Strādnieku algas", kurā tiek sabērtas kopējā katlā visas darba izmaksas bez atlases (izmaksas pieaug). Tā ir kopējā samaksa, kura krājas par dažādiem darbiem, dažādās dienām un no dažādiem darbiniekiem.
Operāciju konts 7210 "Strādnieku algas" iekļauj tikai algas par ražošanas izdevumiem. Peļņas un zaudējumu aprēķinā tas iekļaujas sadaļā "Ražošanas izmaksas". Lai atpelnītu strādnieku algas, tiek skaitīti kopā ieņēmumi no preču vai pakalpojumu pārdošanas. Starpība ir bruto peļņa, kurai vajadzētu būt ar uzviju, jo vajadzēs arī segt administrācijas izmaksas un apkopējas algu.
Lai arī apkopēja arī ir šķietami ir strādnieks, konts 7210 "Strādnieku algas" ietver sevī tikai to darbinieku algas, kuri piedalās preces ražošanā vai pakalpojuma radīšanā. Apkopējas alga būs kontā 7240 "Pārējā personāla izmaksas".

Vēl ir kāda neloģiska nianse, kura var iedzīt izmisumā grāmatvedības iesācējus. Ja runa ir par veikalu, tas ir pakalpojums un jāsaprot tā, ka veikals nevis pārdod preci, bet "ražo" pakalpojumu. Veikalā pakalpojumu "ražo" pārdevējas, bet "neražo" apkopēja, apsargs un administrācija.
Veikals pēc grāmatvedības "neko nepārdod", tikai rada pakalpojumu, toties preci pārdod preces ražotājs, kuram preces pārdošana rada savus pārdošanas izdevumus - piegāde, reklāma.

Kādēļ debetā?

Kādēļ izdevumi ir debetā? Kāds no tiem var būt ieguvums? Operāciju konti sākotnēji ir kā kopējais katls, kurā krājas izdevumi. Jo vairāk izdevumu, jo katls pilnāks. Izmaksas pieaug, tādēļ tas ir debetā. Ieguvums tas ir pašam katla apjomam. Šo summu gada beigās sedz ienākumi. Pēc būtības šie konti ir virtuāli, no tiem netiek maksāts, samaksa aiziet no citiem kontiem. Kredītā ir rēķini par pakalpojumiem, kuriem pieaug izdevumi.

Izdevumiem var pieiet no divām pusēm. Sadārdzinās produkts, pieaug pašizmaksa, tie ir zaudējumi. Tas var būt arī ieguvums, jo dārgāks produkts, jo tas vērtīgāks. Ja produktu izdodas veiksmīgi pārdot, tad izdevumus izdodas atpelnīt ar uzviju. Skaitot algas 7210 kontā, darba samaksas segums ir atkarīgs no ienākumiem. Nespējot preci vai pakalpojumu pārdot, šis konts var palikt arī mīnusos, alga var palikt neizmaksāta. Ja kādā pozīcijā strādnieku algas 7210 kontā ir kredītā, tas nozīmē, ka no šī algu fonda kaut kas tiek ņemts nost, alga samazinās.

Ražojot preci, izdevumu sanāk daudz, pašizmaksu veido kopējās izmaksas. Alga ir tikai viena izdevumu pozīcija, kurai nevajadzētu būt pārmērīgi lielai. Lielus izdevumus jau veido izejvielas un iepirktās preces. Tāpat izdevumus veido transports, reklāma, tara un nodokļi. Vēl arī citas izmaksas, kā elektrība, siltums. Pakalpojuma cenai jābūt tik augstai, lai segtu visus izdevumus. Un jābūt maksātspējīgam pircējam, kurš to visu kompensēs.

Spoguļattēls no četrām pusēm

Strādājošo algas kontos 72xx ir debetā (pieaug), bet kredītā šī pati nauda nonāks kontā 5610 kā rēķins par darba samaksu (saistības), kurā arī ir sabērtas visas samaksas par darbiem bez atlases.
Konts 5610 arī ir kopējais katls, kurā krājas īsti rēķini par padarīto darbu. Rezultātos summas krājas, kuras pēc tam būs algās jāizmaksā no kases. Kamēr neesam tikuši līdz īstai samaksai, tikmēr kontu 5610 var skaitīt, atņemt, atdalīt nodokļus (pieaug saistības). Konts ir kredītā, ja ir paredzama samaksa par darbu. Vairāk 5610 ierakstu kredītā nozīmē arī lielākas izmaksas par padarīto, vairāku strādājošo darbu.

Šis konts ir operāciju kontu 72xx "Personāla algas" spoguļattēls. Ja 1000 eiro ir debetā kontos 72xx (izmaksas pieaug), tad 1000 eiro būs 5610 kredītā "Aprēķini par darba samaksu" (saistības pieaug). Algas konti 72xx ir kā virtuāls fonds debetā, konts 5610 kredītā "Aprēķini par darba samaksu" ir reāli aprēķināta samaksa, kura būs jāmaksā.

Vēl ir otrs spoguļattēls. Kredītā paliek kase, kad nauda tiek izmaksāta. Tā ir nauda, kura aiziet pie strādājošā. Izmaksa no kases ir vienāda ar kontu 5610. Izmaksājot algu, konts 5610 paliek debetā (nav vairs saistību), kase kredītā (tukšojas).
Realitātē darba samaksa biežāk tiek maksāta no kopējās kases. Tas ir iespējams tad, ja uzņēmumam ir regulāri ienākumi un peļņa. Ja ienākumos ir nestabilitāte un sezonāli zaudējumi, tad ir jāizdala darba samaksas prioritātes.
Ražošanas izdevumiem kontā 7210 "Strādnieku algas" vajadzētu būt kā prioritārajām izmaksām, kas tiek izmaksātas arī zaudējumu gadījumā. 
Izdevumiem apkopējai un apsargam kontu grupā 7240 "Pārējā personāla izmaksas" vajadzētu būt kā nākamajai prioritātei, kas var kavēties izmaksās pie lieliem zaudējumiem.
Administrācijai vēlams izmaksāt algu tikai pēc visu pārējo izdevumu segšanas.
1000 eiro (izdevumi) no kontiem 72xx "Personāla algas" paliks nulle tikai tad, ja kontu grupā 6xxx būs sakrājušies 1000 eiro kā ienākumi.

Ražošanas un pārdošanas ienākumi operāciju kontos krājas kredītā. Šiem ienākumiem debetā kā spogulis ir bankas konts, kurā krājas naudiņa.

Pārdodamā prece ir debetā, kad tā tiek iepirkta. Preces iepirkšana un strādājošo algas veido izdevumus, kurus jāapmaksā no bankas konta, taču nebūs 7xxx debetā un bankas konts kredītā. Uzņēmums tiecas samaksāt izdevumus tikai pēc pakalpojuma pārdošanas. Tādēļ pa starpu ir rēķini, kas ir saistības pret darbiniekiem un piegādātājiem.

Pamatlīdzekļu pārvērtēšana

Uzņēmuma iekārtu un tehnikas īstā vērtība var neatbilst bilancē ierakstītajai summai. Tad var veikt šo pamatlīdzekļu pārvērtēšanu. Tas nav jādara obligāti, bet ir vēlams to darīt. Ja tehnika uz papīra ir kļuvusi bezvērtīga un nolietota, bet ir pilnvērtīgā darba kārtībā, var to pārvērtēt. Vērtības noteikšanai ir jāpieaicina sertificēti eksperti, kuri noteiks patieso cenu un paņems samaksu par pakalpojumiem.

Reāli dabā pārvērtēšana neko nemaina, manta ar to nekļūst vērtīgāka, nauda makā nepieaug. Pārvērtēšana ir tīri virtuāls process, kas dod iespēju kļūt uzņēmumam “bagātākam”. Tas ir vajadzīgs, lai piesegtu zaudējumus, saņemtu kredītus vai dotu iespēju darbināt iekārtu, kuras cena ir “nolietota” līdz pārāk zemai atzīmei. Šī pārvērtēšanas summa ir vajadzīga nevis mums, bet citiem, lai tie domātu, ka esam bagātāki, ražot spējīgāki.

Pārvērtēšana savā ziņā ir loterija, kurā var arī zaudēt. Patiesā cena var izrādīties zemāka. Kur parādās jēdziens patiesā vērtība, tur ir bijusi pārvērtēšana.

Pie pamatlīdzekļiem pieder arī ēkas un būves. Cenu buma rezultātā pārvērtēšana ir nepieciešama, lai varētu uzrādīt grāmatvedībā reālu finansiālo stāvokli. Treknajos gados, kad ēkām vērtība cēlās, ēkas bija jāpārvērtē. Kad burbulis plīsa, bija jāpārvērtē atpakaļ, lai bilance nebūtu mākslīgi uzpūsta.

Pārvērtēšanas rezerve

Viena daļa uzņēmumu jau sākumā izveido pamatlīdzekļu pārvērtēšanas rezervi. Tā ierakstās kontā 3130 "Ilgtermiņa pārvērtēšanas rezerve". Šis konts palielina paša kapitālu. Kad pārvērtēšanā tehnikas cena izrādās zemāka par bilances vērtību, no šī konta tiek noskaitīta nost vajadzīgā summa. Ja pārvērtēšanā patiesā cena iznāk augstāka, tad starpība starp bilancē ierakstīto un augstāko īsto cenu tiek ieskaitīta šajā rezervju kontā. Pamatlīdzekļu pārvērtēšanas rezerve ir kopēja visiem pamatlīdzekļiem, “kopējā krājkasīte”. Šī summa vairāk ir virtuāla, jo no kases tajā naudiņu neiemaksā, tikai balansē ar cipariem.

Lai saprastu, kā tas darbojas, mēģināšu runāt sadzīviski. Piemēram, es nopērku ledusskapi par 100 eiro, bet izrādās, ka tas maksā 160 eiro. Naudu es izdevu 100 eiro, taču es ieguvu 60 eiro, virtuālu summu, kuras man nemaz nav, ir tikai sajūta, ka man ir dārgāka manta. Ledusskapi es varētu dārgāk pārdot, varbūt ieķīlāt, lai saņemtu aizdevumu. Citā reizē pērku televizoru par 200 eiro, bet izrādās, ka tas maksā 140 eiro. Esmu zaudējis, 60 eiro palaidis pa vējam. Ko ar ledusskapi ieguvu, to ar televizoru zaudēju. Pērkot ledusskapi es it kā virtuāli ieliku rezerves fondā 60 eiro, kurus nācās zaudēt pie televizora pirkšanas.

Šī rezerve var būt izdevīga ar to, ka ļauj palielināt pašu kapitālu, iegūstot papildus iespēju saņemt kredītus. Ja pārvērtēšanā pamatlīdzekļu cenas ir augstākas, tad konts 3130 pildās ar virtuālu naudu. Kad cena ir zemāka, šis konts tukšojas. Var izrādīties, ka šajā kontā nepietiek līdzekļu. Tad nauda ir jāņem no citiem izdevumiem.

Vēl ir kāda nianse, kur var kļūdīties. Kurā pusē šo kontu rakstīt, debetā vai kredītā? Tas ir pasīvu konts, kurā ir pašu kapitāls. Palielinot šo kontu pieaug saistības, taču tās ir iekšējās saistības, kas dod iespēju atvieglot ārējās saistības. Es it kā naudiņu ielieku krājkasītē, kura stāv uz skapīša. Ja man pietrūks kaut kam naudiņas, es to varēšu pakratīt.

Kad šajā kontā tiek ieskaitīta naudiņa, šīs summas palielināšanās tiek rakstīta kredītā. Mēs palielinām krājkasītes satura apjomu, bet nevaram to tērēt. Pildot krājkasīti, pieaug saistības pret kopējo ģimenes budžetu. Varbūt daudz kam naudiņas nepietiek, bet mēs liekam naudu krājkasītē, kura ir neaizskarama. Tikai tad, ja pēc pārvērtēšanas kādas mantas cena būs mīnusā, varēs paņemt no krājkasītes. Citiem nolūkiem šo naudiņu iztērēt nevar, jo šī naudiņa ir virtuāla, eksistē "tikai domās". Ņemot ārā naudiņu no konta 3130, to raksta debetā. Saistības samazinās, krājkasīte tukšojas.

Divas pārvērtēšanas metodes

Pamatlīdzekļu pārvērtēšanai izmanto divas metodes. Sākumā uzņēmums var izvēlēties, kuru metodi pielietot. Ja viena metode ir pielietota, pēc otras metodes var pārvērtēt mantu atkārtotā pārvērtēšanā. Vienu un to pašu metodi jāpielieto visas grupas pamatlīdzekļu vērtēšanā. Tas vedina uz to, ka uzņēmums vienu metodi izvēlēsies kā galveno, otru metodi pielietos tikai atsevišķos gadījumos.

Ja pamatlīdzekli pārvērtē, tad jāpārvērtē visu pamatlīdzekļu kategoriju, pie kuras šis pamatlīdzeklis pieder. Lai kādas vienas lietas vērtība nesamērīgi nepieaugtu. Šīs kategorijas veido katrs uzņēmums pats, lai grupētu pamatlīdzekļus. Piemēram, automašīnas: vieglās, kravas, ar motora tilpumu, atbilstošu kravnesību. Tas ir piņķerīgs process, kas aizņem laiku. Vēlams pārvērtēšanu veikt vienā dienā. Viena komisija un viens akts. Rezultātā kādai lietai cena var būt augstāka, kādai citai zemāka. Apsekošanas gaitā var secināt, ka daļai pamatlīdzekļu nekas nav jāmaina, jāatstāj pa vecam. Pārvērtēšanas rezultātā parasti mainās arī turpmākais lietošanas laiks.

Lielākoties pārvērtēšana vajadzīga darbā vajadzīgai tehnikai, kuras vērtība bilancē tuvojas nullei. Ja uzņēmumā jau vairākus gadus darbojas traktors ar nulles vērtību, tad pārvērtēšana var glābt situāciju. Iegādājoties traktoru ir noteikts pārāk īss lietošanas laiks un tagad tas ir jāizlabo. Izveido komisiju, kurā piedalās arī kāds speciālists, kas kaut ko saprot no traktoriem un cenām. Var aicināt komisijā vēl klāt, ko vien sirds vēlas. Sastāda aktu un nosaka, ka šis traktors maksā noteiktu summu, likvidācijas vērtību (metāllūžņu cenu), un vēl gadus 4 ar to var mierīgi art un ecēt.

Pārvērtēšanu veic šādos gadījumos:

1. Ja pamatlīdzekļa tirgus vērtība ir augstāka vai zemāka par bilances vērtību

2. Noteikts neatbilstošs pamatlīdzekļu nolietošanās ilgums

3. Pamatlīdzeklis dokumentos ir nolietots, bet piedalās saimnieciskajā darbībā

4. Lai saņemtu kredītu

5. LR MK pasludinātos noteikumos (reti)

6. Pie uzņēmuma privatizācijas

Uzņēmums izvēlas pārvērtēšanai vienu no divām metodēm

Pēc pirmās metodes

1. Tiek atrasts pārvērtēšanas koeficients, kuru izvelk pēc formulas

Patiesā vērtība tagad / Bilances vērtība tagad = koeficients

1. Tiek palielināts (vai samazināts) uzkrātais nolietojums, lai tā summa būtu atbilstoša patiesajai cenai. To iegūst, nolietojuma summu reizinot ar koeficientu. Jaunās un vecās nolietojuma summas starpību ieraksta kontos. Nolietojumu rēķina tāpat no pirmās palaišanas ekspluatācijā, tikai ar izmainītiem skaitļiem pēc jaunās vērtības.

2. Tiek palielināta (vai samazināta) sākotnējā pamatlīdzekļa cena, kad to nodeva ekspluatācijā. Lai tā atbilstu patiesajai cenai. To iegūst, reizinot šo cenu ar koeficientu. Jaunās un vecās vērtības starpību ieraksta kontos.

3. Tiek palielināta (vai samazināta) tagadējā bilances vērtība, reizinot ar koeficientu. Lai tā būtu vienāda ar jauno pārvērtēto patieso cenu. Jaunās un vecās vērtības starpību ieraksta kontos.

4. Ar aktu nosaka jauno vērtību, jaunu lietošanas laiku, nolietojums tiek vērtēts izejot no jaunās cenas.

5. No jaunās cenas atņem tagadējo bilances cenu, starpību ieliek kontā 3130. Vai arī paņem summu no šī konta, ja jaunā cena ir zemāka.

Pēc otrās metodes

1. Noraksta uzkrāto nolietojumu, sāk skaitīt nolietojumu no jauna.

2. Palielina (vai samazina) tagadējo bilances vērtību, lai tā būtu vienāda ar jauno pārvērtēto cenu.

3. Iegrāmato pārvērtēšanas rezultātu, kuru veido jaunā cena mīnus pēdējā bilances vērtība pirms pārvērtēšanas.

4. Pamatlīdzekli uzskaita pēc jaunās vērtības, palielinot nolietojuma termiņu.

Iekārtas cena pēc tās nodošanas ekspluatācijā

Kad uzņēmums pērk iekārtu vai tehniku, tas ir daudz sarežģītāk kā mājās nopirkt ledusskapi. Vispirms uzņēmums pērk iekārtu, kurai ir cena un vēl PVN atsevišķi, tiek algoti darbinieki, kuri uzstāda iekārtu, kāda firma iekārtu piegādā, vēl ir jāpieaicina eksperti, kuri novērtē iekārtas drošību un potenciālo kalpošanas laiku. Izveidojas vesela kaudze izdevumu, kuru summa veido iekārtas cenu, palaižot to ekspluatācijā.

Var rasties neizpratne, kurā kontā grāmatot tikko nopirktu iekārtu, bet kurā kontā grāmatot ekspluatācijā palaistu iekārtu. Viena un tā pati iekārta var tikt iegrāmatota ar dažādām cenām. Viena cena pērkot, cita cena nododot ekspluatācijā.

Konts 1240 - pamatlīdzekļu izveidošana

Lai atdalītu tikko nopirktas mantas no darbībā esošiem pamatlīdzekļiem, tiek izmantots konts 1240, ar kuru apzīmē pamatlīdzekli tā tapšanas stadijā. Pēc palaišanas ekspluatācijā iekārta tiek iegrāmatota kā īsts pamatlīdzeklis.

Pašas iekārtas cena ir viens izdevumu komponents. Kamēr iekārta stāv, tā vēl ir prece. Lai iekārta kļūtu par pamatlīdzekli, tā ir jāpalaiž ekspluatācijā. Ar vairāku speciālistu sastādītas komisijas aktu iekārta tiek palaista ekspluatācijā ar noteiktu datumu. No šīs dienas iekārta tiek iegrāmatota kā pamatlīdzeklis, kura vērtību sastāda pašas iekārtas cena, uzstādīšanas izmaksas, transporta izdevumi, ekspertu pakalpojumi. Kopējās izmaksas sauc par pamatlīdzekļa izveidošanas izmaksām, kas sākotnēji grāmatojas kontā 1240. Pēc palaišanas ekspluatācijā iekārta tiek pārskaitīta no konta 1240 uz kontu 1220. Sākot ar nākamā mēneša pirmo dienu iekārtai tiek skaitīts nolietojums. Tiek noteikts gadu skaits, kad iekārta nolietosies, zaudējot savu vērtību.

Nopirkta iekārta vēl netiek iegrāmatota kā pamatlīdzeklis, jo pirkšanas brīdī tā vēl nav kļuvusi par pamatlīdzekli. Tai nerēķina nolietojumu. Iekārtas sākotnējā cena veido lielāko daļu no kopējās pamatlīdzekļa cenas, taču par pamatlīdzekli tā kļūs tikai pēc pieņemšanas akta. Ja iekārtu nebūtu mērķis uzstādīt un palaist ekspluatācijā, tad tā negrāmatotos kontā 1240. Tad tā būtu prece pārdošanai.

Ja detaļa stāv noliktavā nelietota, tā uzskaitās kā noliktavas krājums. Kad detaļa tiek ņemta remontam, tā grāmatojas kontā 1240. Pamatlīdzekļos iekļautās detaļas jau piedalās ražošanas procesā, tām vajadzētu būt iemontētai kādas tehnikas sastāvā. Kad tehnika saremontēta un pieņemta ar aktu, detaļa iekļaujas jaunās tehnikas vērtībā, vienlaicīgi pazūdot no sava atsevišķā konta.

PVN neiekļaujas - to var dabūt no valsts atpakaļ

Rodas jautājums, kas iekļaujas un kas neiekļaujas pamatlīdzekļa vērtības summā. Pērkot iekārtu, tai ir sava cena, kurā iekļaujas PVN, jo tā ir prece. Uzstādot iekārtu, ir iespēja iesniegt deklarāciju par PVN atmaksu. Pamatlīdzeklis piedalās ražošanā, kuras gala produktam būs savs PVN. Lai šis nodoklis netiktu samaksāts pārāk daudz reizes, ražošanas procesā ir iespēja lūgt to atmaksāt. Tas saucas priekšnodoklis. Tādēļ bilancē pamatlīdzeklis aktīvos tiek uzskaitīts bez PVN, kas tiek atskaitīts no pirkšanas cenas.

Ir vēl kāda nianse. Tikai tad, ja uzņēmums ir PVN maksātājs, tas pamatlīdzekļu cenu skaita bez PVN, jo tam ir tiesības saņemt atpakaļ samaksāto pievienotās vērtības nodokli. PVN maksātāji grāmatvedībā grāmato divas ailes ar cenu un PVN atsevišķi. Ja uzņēmums nav PVN maksātājs, tas nelieto grāmatvedībā divas rindiņas "cena bez PVN" un "PVN". Tas lieto tikai vienu rindiņu ar pilnu cenu "Kopā". PVN nemaksātājs pamatlīdzekļu cenu skaita ar visu PVN. Viņš tādu PVN it kā nemaz nepazīst, taču samaksā šo nodokli pašam sev nezinot.

PVN maksātājs pamatlīdzekļa vērtībā arī piegādes izdevumus iekļauj bez PVN. Ja pamatlīdzeklis tiek remontēts vai modernizēts, tajā tiek iekļautas detaļas, par kurām arī ir samaksāts PVN. Pēc pamatlīdzekļa izveides PVN maksātājs var sastādīt kopēju sarakstu ar PVN summām par iekārtu, piegādi un detaļām, šo summu saņemot atpakaļ no valsts budžeta.

Ja pakalpojumus sniedz PVN nemaksātājs, no tā viss jāpērk par pilnu cenu ar visu PVN, neko no valsts atpakaļ nevar dabūt. Tikai tad, ja uzņēmums pērk iekārtu un izmanto transportu no firmām, kas reģistrējušies kā PVN maksātāji, ir iespēja PVN dabūt no valsts atpakaļ.

Abiem darījumu partneriem jābūt reģistrētiem PVN maksātājiem, lai varētu pirkt mantas uzņēmuma vajadzībām bez PVN. Nodokļa saņemšana atpakaļ no valsts ir virtuāla, jo uzņēmums vispirms uzskaita pilno PVN, tad no šīs summas atskaita atmaksājamo nodokļa daļu, valstij samaksā starpību. Nodoklis pēc papīriem it kā tiek maksāts, bet dabā tiek maksāta atlikusī starpība. Pats pievienotās vērtības nodoklis tiek uzskaitīts, pārskaitīts, taču reāli tā iznāk tirgošanās ar "neko".

Darba algas

Pamatlīdzekļa izveidē iekļaujas uzstādīšanas izmaksas, kurās kādi strādnieki montē iekārtas. Izmaksās iekļaujas strādnieku algas par šo darbu. Kļūdas var rasties ar precīzu uzskaiti. Darba alga ir jāatdala no citu darbu veikšanas, izmaksās iekļaujas tikai samaksa par montēšanu. Ir diezgan piņķerīga sociālā nodokļa uzskaite. Virs darba samaksas ir darba devēja sociālās iemaksas un uzņēmējdarbības riska nodeva. Tas viss iekļaujas pamatlīdzekļa kopējā vērtībā. Darba ņēmēja sociālās iemaksas iekļaujas darba samaksā, taču jārēķina atsevišķi saistības valsts budžetā.

Vienkāršāk it kā būtu tad, ja strādniekiem būtu kāda nemainīga alga, kura ar visiem nodokļiem ir vienāda katru mēnesi. Iekārtas uzstādīšanu tie veiktu it kā “par brīvu”, jo tas tiktu veikts parastajā darba laikā. Reāli tā arī ir, jo uzņēmuma darbinieki saņem savu kopējo algu, nevis atsevišķu samaksu par iekārtas uzstādīšanu. Arī tad, ja uzstādīšanu veic citas firmas pārstāvji, tie tāpat saņem savu algu, kurā var būt vienā kopējā katlā saliktas neskaitāmas iekārtu uzstādīšanas. Taču te jāņem vērā, ka darba samaksa ir izdevumi uzņēmumam par konkrētu pakalpojumu, šie izdevumi tiek iekļauti pamatlīdzekļa cenā.

Vērtējot iekārtas montēšanu, darba samaksu mums jāvērtē no darba devēja puses, ne kā darba ņēmējam. Iekārtas cenā tiek ielikta kopējā katlā darba samaksa, ko veikuši visi montētāji. Samaksa par darbu iekļaujas kā aktīva vērtības palielinājums, jo vairāk samaksāja, jo dārgāks pamatlīdzeklis. Tas uzņēmumam ir ieguvums, jo aktīvu summa pieaug. Tai pat laikā tā pati samaksa grāmatojas kā saistības, individuāls rēķins katram montētājam, kuru darba devējam reālā naudā būs jāmaksā. Šo rēķinu sakrāšanās kopā veido darba algu, kuru maksā no kases katru mēnesi. Samaksa par iekārtas montēšanu noslēdzas ar rēķinu, ne reālu samaksu. Ko strādājošais saņems no kases, tas ir saistīts ar viņa darba līgumu, visu pārējo darbu summu.

Dažādi izdevumi

Lielas neskaidrības var rasties ar dažādiem sīkumiem, kuri rodas pamatlīdzekļa izveidošanas gaitā. Ko iekļaut, bet ko neiekļaut. Te ir jāsaskaras ar likumiem, kuri nosaka tos izdevumus, kurus nedrīkst iekļaut. Jebkura automobiļa iegādes vērtībā nevar būt iekļauti CSDD pakalpojumi un auto nodoklis. Tāpat pēc likuma izveides izmaksās neiekļauj grāmatvedības izdevumus un juristu pakalpojumus, apdrošināšanu. Iekļauj izpētes un vērtēšanas ekspertiem samaksāto summu, testēšanu, izmēģinājumus.

Pamatlīdzekļa izveidošanas izmaksās iekļauj:

1. Pirkšanas cenu (atskaitot saņemtās atlaides)

2. Neatskaitāmie nodokļi un nodevas, kas samaksāti līdz nodošanai ekspluatācijā:

        1) Muitas nodoklis

        2) Darba devēja sociālās iemaksas

        3) Uzņēmējdarbības riska nodeva

        3) Akcīzes nodoklis

        4) Citi nodokļi, kas nav PVN

3. Piegādi līdz izmantošanas vietai

4. Vietas sagatavošanas, uzstādīšanas un montēšanas izmaksas

5. Remonta un rekonstrukcijas izmaksas

6. Darba samaksas aprēķinu

7. Atlīdzību speciālistiem par profesionālo pakalpojumu sniegšanu

8. Testēšanu un izmēģinājumus

Pamatlīdzekļa sākotnējā vērtībā neiekļauj šādas izmaksas:

1. PVN par uzstādāmo iekārtu vai tehniku, piegādi, uzstādīšanu, saistītiem pakalpojumiem,  ja uzņēmums ir PVN maksātājs.

2. Nodokļi un nodevas, kuras tiks maksātas ekspluatācijas gaitā

3. Darba ņēmēja sociālās iemaksas, jo tās jau ir iekļautas darba samaksā

4. Plānošanas un pētniecības darbu izmaksas

5. Jauna produkcijas vai pakalpojuma veida izmaksas

6. Reklāma

7. Juristu pakalpojumi

8. Grāmatvedības izdevumi

9. Apdrošināšana

10. CSDD pakalpojumi un auto nodoklis