Rezerves un pamatkapitāls

Aktīvi ir uzņēmuma nauda un mantas. Var maksāt un lietot. Pasīvi ir tas, kas nav īsti mūsu līdzekļi. Tiešā veidā pasīvus nevar iztērēt, jo tie pieder kādiem citiem. Pārskaitot naudu no pasīviem uz aktīviem, rodas iespēja naudu lietot un tērēt.
Kādēļ pamatkapitāls un rezerves ir pasīvā, jo tā taču ir mūsu nauda? Pamatkapitāls ir jāiemaksā kādā fondā, lai varētu sākt uzņēmējdarbību. Tiklīdz ir reģistrēta uzņēmējdarbība, pamatkapitāls kļūst par “citu naudu”. Tas vairāk līdzinās drošības naudai. Par šo naudu nevar neko nopirkt, taču var to aizņemties. Pamatkapitāls ir nepieejams tērēšanai, toties šo naudu var pārskaitīt uz aktīviem, un tad iztērēt. Taču tad konstatēsim, ka iztērēto naudu mums ir jāatliek atpakaļ, ir radies parāds.

Var izdalīt četrus stūrakmeņus, no kuriem dabūt naudu:

1. Bankas konts un kase: Šo naudu varam tērēt, tā ir mūsu nauda, pirkt visu, ko vēlamies. Jo vairāk naudas kontā, jo vairāk varam pirkt un tērēt (aktīvi). Taču šai naudai ir ierobežoti resursi. Kādā brīdī konts būs tukšs.

2. Pārdošana: Lai dabūtu naudu, mēs varam pārdot preces un pakalpojumus (aktīvi). Pārdošanas iespējas ir ierobežotas. Ja naudas ļoti trūkst, var pārdot iekārtas un pamatlīdzekļus.

3. Aizņemšanās: Ja trūkst naudas, mēs varam naudu aizņemties. Tie ir kredīti (pasīvi). Bet šī nauda būs jāatdod.

4. Rezerves: Pamatkapitāls veido naudas rezervi, kur var dabūt naudu. Ja bankas konts tukšs, nav ko pārdot, neviens neaizdod, jātērē rezerves (pasīvi). Taču šī rezerve ir jāatliek atpakaļ. To var aizņemties, bet nevar tērēt. Ja neatliksim atpakaļ, paliksim bez rezervēm.

Visiem šiem stūrakmeņiem jābūt līdzsvarā, lai māja nesagāztos. Mēs varam kā aktīvus summēt savu naudu un mantas. Nosacīti mantas un nauda ir līdzīgās daļās, taču ikdienā to apjoms ir ļoti mainīgs. Ja ir ļoti daudz naudas, bet maz preču pārdošanai, tas liecina par vāju attīstību. Nauda var arī beigties. Par daudz preču un maz naudas liecina par nespēju preces pārdot.

Aktīviem ir jābūt vienādiem ar pasīviem. Tas nozīmē, ka pretī mantai un naudai jābūt saistībām tikpat lielā apjomā. Puse ir mums, otra puse ir citiem. Ja mums ir 2000 eiro naudas un mantas, tad tie paši 2000 eiro ir saistībās un pasīvos. Ja mums ir mazas rezerves un iekrājumi, tad neglābjami lielākas saistības ir parādos un kredītos.

Rezerves fonds

Sadzīvisks piemērs. Ir iespēja izveidot divus bankas kontus. Vienu kontu tērēšanai, otru kontu rezervei. Ja mēs naudu tikai tērējam vai saņemam līdzekļus tērēšanai, tie ir aktīvi. Taču tad, ja citā kontā ieliekam, piemēram, 500 eiro, kurus nevar tērēt, tad tie būs pasīvi. Šo naudu varam aizņemties, pārskaitot uz tērēšanas kontu, taču naudiņa ātri jāatgriež atpakaļ, lai tur būtu atkal iepriekšējie 500 eiro.
Reģistrējot SIA, minimālais pamatkapitāls ir 2800 eiro. Pēc gada arī jābūt tiem pašiem 2800 eiro, un pēc trijiem gadiem tāpat jābūt 2800 eiro. Daudziem uzņēmumiem pamatkapitāls ir lielāks, taču daudziem ir gandrīz precīzi 2800 eiro. Ja iegulda pamatkapitālā 5000 eiro, tad 3200 eiro ir iespēja notērēt, jāpaliek 2800 eiro. Tas nozīmē ka liela daļa firmu savas rezerves notērē līdz maksimālajai iespējai, kuru noteicis likums.

Tiklīdz dzīves situācija kļūst spiedīga, rezerves konts var sarukt. Man kādreiz vienmēr rezerves naudiņa bija 500 eiro, taču tad šī rezerves nauda saruka līdz 300 eiro. Vēl pēc laika rezerve saruka līdz 100 eiro. Rezerves veido nosacītu skaitli. Cik daudz naudas bija sākumā, tikpat arī jāpaliek. Ja rezerve sarūk, tad trūkstošā summa jāatgriež.

Kad rezerves kapitāls man izkusa pavisam, es sāku just, ka vairs nevaru galus savilkt kopā. Vienmēr sāka trūkt nauda, visu laiku pārtērējos, nācās lūgt palīdzību no citiem. Kad man vienmēr bija neliela rezerve, es vienmēr varēju par visu ko samaksāt, man nekad nebija jāaizņemas, man nebija nekādu kredītu, preces nepirku līzingā. Man bija sava mikro banka, no kuras aizņemties.
Ja uzņēmums tomēr iztērē vairāk, un nepaliek pamatkapitālā vajadzīgie 2800 eiro, vēl paliek iespēja kļūt par mazkapitāla SIA ar 1 eiro kapitālu. Tādā gadījumā rodas tā pati situācija, kas piemeklēja mani. Uzņēmums vairs nevar savilkt galus kopā, izdevumi pārsniedz ienākumus, naudas vienmēr pietrūkst, ir risks palikt parādos, nesamaksāt piegādātājiem.

Es ievēroju vēl kādu līdzsvara principu. Lai nopirktu mantu, man vajadzēja būt naudai divas reizes lielākai. Ja man bija rezerve 500 eiro, tad man bija jāpaskaita, cik paņemšu no rezerves, cik no tērējamās naudas. Centos no rezerves nekad neaizņemties vairāk kā pusi, jo tad nespētu atlikt atpakaļ. Jo mazāk tērēju rezervi, jo vieglāk uzturēt noteiktu summu. Tai pat laikā netērēt rezervi nemaz, taupīt naudu nebaltai dienai, arī nav lietderīgi, jo ar tekošajiem līdzekļiem nevar nopirkt lielas lietas. Rezerve bija iekrājums, kas deva iespēju nopirkt ļoti nepieciešamas lietas.