No kursa darba SIVA koledžā, Gints Veiss
Pirmo reizi pievienotās vērtības nodoklis tika ieviests Francijā 1954.gadā. Tālākajos gados tas kļuva plašāk pielietots pēc 1957.gadā Romā parakstītā Eiropas Ekonomikas asociācijas dibināšanas līguma. Valstis, kas to bija parakstījušas, saskaņoja savas nodokļu sistēmas, lai izveidotu Kopējo tirgu. 1967.gadā otrā EEA Padomes direktīva deklarēja PVN par galveno netiešo nodokli Eiropā, liekot visiem Kopējā tirgus locekļiem ieviest šo nodokli savās nodokļu sistēmās līdz 1972.gada beigām. 1967.gadā pievienotās vērtības nodoklis sāka darboties Dānijā, 1968.gadā Vācijā. EEA Padomes 1977.gada sestā direktīva apstiprināja Eiropas pievienotās vērtības nodokļa sistēmas pamatu, kas veicināja šī nodokļa iekasēšanu Eiropā. Pēdējie labojumi tika izdarīti 1991.gadā ar desmito direktīvu, un tās noteikumi bija iekļauti visos EEA dalībvalstu nodokļu tiesību aktos.
Sākotnēji EEA ietvēra tikai Eiropas kapitālistiskās valstis. 1993.gadā European Economic Community tika pārdēvēta par European Community, kas šobrīd tulkojas kā Eiropas Kopiena. Ar Māstrihtas līgumu tika likti pamati nākamajai Eiropas Savienībai, kurai pievienojās Austrumeiropas valstis. Līdz ar jaunu dalībvalstu pievienošanos pievienotās vērtības nodoklis kļuva par dominējošo netiešo nodokli gandrīz visās Eiropas valstīs.
Citur pasaulē pievienotās vērtības nodoklis ir guvis izplatību, pateicoties tā panākumiem Eiropā. To iekasē lielākajā daļā pasaules valstu, apzīmē ar Value added tax (VAT), katrā valstī lietojot arī savu abreviatūru. Pārējās valstīs, kurās nelieto pievienotās vērtības nodokli, tiek lietots preču pārdošanas nodoklis.
Pašlaik vispārējais PVN iekasēšanas mehānisms daudzās valstīs ir identisks. Šī nodokļa maksātāji ir juridiskas personas un personas, kas nodarbojas ar komercdarbību. Pievienotās vērtības nodoklis tiek iekasēts atkārtoti katrā ražošanas un pārdošanas posmā, kad prece pārvietojas no pirmā ražotāja līdz gala patērētājam. Ar nodokli apliekamo bāzi nosaka, pamatojoties uz pievienoto vērtību katrā ražošanas un apgrozības posmā.
Dažādām valstīm ir atšķirīgas pieejas PVN likmju noteikšanai. Likmju vidējais līmenis svārstās no 15 līdz 25%. ES valstīs tās tiecas turēties pie 20%. Ungārijā ir visaugstākā PVN likme. Augstas PVN likmes ir Dānijā un Zviedrijā. Daudzās valstīs likmju skalu izmanto atkarībā no produkta veida un tā sociālekonomiskās nozīmes. Zemākas likmes (2–10%) attiecas uz pārtiku, medicīnas un bērnu produktiem. Standarta (pamata) likmes (12–23%) rūpniecības precēm un pakalpojumiem. Augstākas likmes (vairāk nekā 25%) ir luksusa precēm. Latvijā PVN arī pārtikai ir standarta likme, Latvijā un Lietuvā pārtikai ir visaugstākais PVN, citās Eiropas valstīs pārtikai ir pazeminātas likmes pievienotās vērtības nodoklis.
Viszemākā VAT likme Eiropā ir Andorā. Likme ir 4.5%, nodoklis saucas IGI. Andora ir maza valstiņa Pireneju kalnos. Pazeminātā nodokļa likme ir nozīmīgs tūristu piesaistes avots. Uz Andoru dodas iepirkšanās tūristi, kuri cer iegūt ekskluzīvas preces par lētākām cenām. Tirdzniecība ar importētām precēm ir ļoti aktīva, imports pat sastāda miljardu eiro gadā, lai arī valsts ir maza un tās iedzīvotāji daudz preču nepatērē.
Preču pārdošanas nodoklis
Pasaulē ir valstis, kurās nav pievienotās vērtības nodokļa, šajās valstīs PVN aizstāj preču pārdošanas nodoklis. Latvijā tas bija pazīstams kā apgrozījuma nodoklis. Pasaulē nav gandrīz nevienas valstis, kurās preču pārdošanai netiktu uzlikts nodoklis. Nodokļa pārdodamajām precēm nav Katārā, Brunejā un Vatikānā. Preču pārdošanas nodoklis tiek uzlikts tikai pie preces pārdošanas pircējam. Vai arī vēl pie preces iepirkšanas, ja ar šo nodokli tiek aplikts imports. Pārējā preces starpniecības ceļā šis nodoklis netiek maksāts.
PVN tiek maksāts no katra starpniecības posma, taču katrs starpnieks var atskaitīt to nodokļa daļu, kas bija jāmaksā iepriekšējam starpniekam. Preču pārdošanas nodokļa iekasēšana ir saprotamāka. Arī likme biežāk ir zemāka. PVN rēķini reizēm ir tik sarežģīti, ka tiem nav iespējams izsekot. Valsts ņem, tad dod atpakaļ, ņem vēlreiz, atkal dod atpakaļ. Šie sarežģītie preces ceļi ir laba augsne PVN izkrāpšanas shēmām, kad prece tiek pārdota pa “karuseli”.
Tomēr pasaulē ir tendence preču pārdošanas nodokli aizstāt ar pievienotās vērtības nodokli. ASV tiek daudz diskutēts, vai būtu lietderīgi aizstāt pārdošanas nodokli Sales tax ar pievienotās vērtības nodokli VAT (Value added tax). Aizstāšanas aizstāvji apgalvo, ka VAT apgrūtinātu nodokļu nemaksāšanu. VAT iekasētu no visām Amerikā pārdotajām precēm, tostarp pirkumiem tiešsaistē. Nesamaksātie nodokļi no interneta pārdošanas sola miljardus potenciālo ienākumu, kas varētu finansēt skolas, tiesībaizsardzības un sociālos pakalpojumiem.
Pretinieki tomēr atzīmē daudzus iespējamos pievienotās vērtības nodokļa trūkumus, palielinot izmaksas uzņēmumu īpašniekiem visā ražošanas ķēdē. Tā kā pievienoto vērtību aprēķina katrā pārdošanas procesa posmā, grāmatvedības uzskaite rada lielāku slogu uzņēmumam, kas pēc tam uzliek patērētājam papildu izmaksas. Tas kļūst sarežģītāk, ja darījumi nav tikai vietēji, bet starptautiski. Dažādām valstīm var būt dažādas interpretācijas par to, kā nodoklis tiek aprēķināts. Tas palielina birokrātiju.
Sales tax likmes katrā ASV štatā ir atšķirīgas, tās nosaka štata likumdošana. Tenesijas un Misisipi štatā Sales tax ir 7%, Pensilvānijā, Kentuki, Merilendā un Mičiganā ir 6%, Džordžijā, Alabamā un Havaju salās ir 4%, Aļaskā, Ņūhempšīrā un Oregonā 0%. Citos štatos ir vēl savādākas likmes, lielākoties no 2% līdz 7%. Atsevišķām preču grupām tiek pielietotas samazinātās nodokļa likmes.
Preču pārdošanas nodokļa ieviešanas Eiropā priekšnoteikums bija līdzekļu trūkums sakarā ar milzīgajiem militārajiem izdevumiem 1.pasaules kara laikā. Šis nodoklis tika iekasēts atkārtoti katrā preču pārvietošanas posmā no ražotāja līdz patērētājam. Tā rezultātā ievērojami pieauga pārdoto preču cena, kas izraisīja lielu neapmierinātību gan pircēju, gan ražotāju vidū. Patērētāji bija spiesti pirkt preces par paaugstinātu cenu, kas radās no vairākkārtējas nodokļa uzlikšanas. No otras puses, ražotāji cieta ievērojamus zaudējumus, jo samazinājās pieprasījums pēc saviem produktiem.
Tas bija priekšnoteikums tam, ka pēc Pirmā pasaules kara nepopulārais nodoklis tika atcelts, bet ne ilgi. Valsts budžets, kuru lielā mērā apgrūtināja izdevumu pieaugums Otrā pasaules kara laikā, pieprasīja papildu ienākumu avotus. Preču pārdošanas nodoklis jaunā kvalitātē tika atjaunots. To sāka iekasēt vienu reizi un parasti mazumtirdzniecības posmā, tādējādi būtiski nemazinot kapitāla apgrozījumu. Naudas plūsma kasē arī notika straujāk, jo palielinājās apgrozījums.
Vienlaikus šādā situācijā valsts cieta zināmus zaudējumus, jo zaudēja daļu ienākumu un nespēja pilnībā kontrolēt visus preču ražošanas un aprites posmus. Valstij bija iespēja kontrolēt tikai pēdējo apgrozības posmu - mazumtirdzniecību. Apliekot ar nodokli preču pārdošanu vairākas reizes, iestādēm bija iespēja saņemt pilnīgāku informāciju par preču aprites ceļiem. Iepriekš minētie faktori bija galvenie iemesli pievienotās vērtības nodokļa radīšanai, kas ļāva valstij kontrolēt visu preču ražošanas un aprites procesu, ieskaitot vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību.
Pievienotās vērtības nodokļa likmes Āzijā
Āzijas kontinentā pievienotās vērtības nodokļa vietā bieži vien pielieto preču pārdošanas nodokli. Pievienotās vērtības nodoklis ir Eiropas parauga prioritāte. Kādreiz arī Latvijā bija apgrozījuma nodoklis, kas arī vairāk ir pielīdzināms preču pārdošanas nodoklim. Reizēm ir pagrūti atšķirt, par kuru nodokli ir runa, jo abu nodokļu pielietojums ir līdzīgs. Statistikas datos abu nodokļu veidi tiek uzskaitīti kā līdzvērtīgi viena veida nodokļi. Āzijas valstīs šī nodokļa likme ir salīdzinoši zema, lai tirgotājiem būtu stimuls to maksāt.
Ievērojamu nodokļu ienākumu bāzi pievienotās vērtības nodoklis dod Ķīnā. Šajā valstī nodoklis “Zeng Zhi Shui” ir veidots pēc Eiropas parauga, ir daudzpakāpju nodokļu likmes no ļoti zemas līdz vidējai. Ķīnā pievienotās vērtības nodokļa likme vairākus gadus atpakaļ bija 17%, 2019.gada aprīlī ir pieņemta 13% likme. Tā ir zemāka likme par vidējo Eiropā.
Taizemē PVN (7%) ir iekļauts visu preču un pakalpojumu cenā, kā arī restorānu rēķinos. Lai tūristam atmaksātu PVN, ir jāveic pirkums vienā veikalā (apzīmēts kā «VAT Refund for Tourists») vismaz 2000 batu vērtībā. Pēc pirkumu tiek izsniegta īpaša kvīts par PVN atmaksu.
Malaizijā ir tirdzniecības un pakalpojumu nodoklis ar likmi 10%, vīna un degvīna produktiem - 20%, cigaretēm - 25%. Pakalpojumu nodokļus maksā no visiem sniegtajiem pakalpojumiem 5% apmērā.
Japānā ir fiksēts preču pārdošanas nodoklis, ko dēvē par "patēriņa nodokli". Kopš 2014.gada valstī tas bija 8%, tika iekļauts preču cenā. 2019.gada oktobrī patēriņa nodoklis tika palielināts līdz 10%. Pirms nodokļa palielināšanas bija vērojams iepirkšanās bums, it sevišķi tika pirktas mēbeles un sadzīves tehnika. Līdz 2014.gadam patēriņa nodokļa likme bija 5%. Dažos lielos veikalos, tūristam uzrādot pasi ar vīzu, izsniedz čeku un atskaita preču pārdošanas nodokli uz vietas. Čeku pievieno vīzai ar skavotāju. Izceļojot no valsts, pirms vīzu kontroles veikšanas ir nepieciešams izsniegt kvīti īpašam darbiniekam.
Tādās attīstītās valstīs kā Japāna vai Singapūra preču pārdošanas nodokļa likme ir diezgan zema. Dzīves dārdzības apstākļos ir lietderīgi uzturēt zemu preču pārdošanas nodokļa likmi, lai nepalielinātu jau tā nesamērīgi augstās cenas. Japānā ir ļoti augsta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme 55,95%.
Saūda Arābija un AAE ieviesa pievienotās vērtības nodokli pavisam nesen, 2018.gada janvārī, Bahreina 2019.gada janvārī 5%. Omāna ieviesa 2019.gadā. Katārā nodokļa no preču pārdošanas vēl nav. Persijas līča valstis ir bagātas ar ienākumiem no naftas, nodokļi no preču pārdošanas tām nebija tik aktuāli.
Butānā ir visaugstākā pievienotās vērtības nodokļa likme pasaulē, taču nevajadzētu domāt, ka šis nodoklis ir pārāk plēsonīgs. Pievienotās vērtības nodoklis Butānā un Indijā ir pazīstams kā GST (Goods and Services Tax), kas tiek pielietots arī Austrālijā, Kanādā, Malaizijā un Singapūrā. Šajā Himalaju valstī ar mazu iedzīvotāju skaitu tiek īstenota pēc pašu vārdiem revolucionāra nodokļu reforma. Augstais nodoklis apvieno sevī PVN, akcīzes un muitas nodokli.
Pārdošanas nodoklis bija visizplatītākais nodoklis Butānā, ko iekasēja par visām precēm un pakalpojumiem no ievešanas vietas vai ražošanas vietas līdz pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas vietai. Ēdot restorānā, tam bija pārdošanas nodoklis, kas minēts rēķina apakšdaļā, ko sauca arī par pakalpojumu nodokli. Kamēr prece nokļuva līdz pircējam, nodoklis pilnā apmērā tika pieskaitīts precei vairākas reizes.
Ieviešot jauno nodokļu sistēmu 2016.gadā, Butāna ieviesa pievienotās vērtības nodokli. Butānā tas ir lielākais valsts ieņēmumu avots. Lai arī likme ir ļoti augsta, pie jebkuras preces pārdošanas ir iespēja atskaitīt to nodokļa pievienotās vērtības daļu, kura tika samaksāta pie preces iepirkšanas. Pārdodot preci ir iespēja atgūt arī muitas nodokli.