PVN kredītā vai debetā

Kā nodoklis PVN ir kredītā, tas ir parāds, saistības, kas jāsamaksā valstij. Šo summu valsts kasē iemaksā preces vai pakalpojuma pārdevējs. Pēc sajūtas liekas, ka PVN maksā pircējs. Pircējs maksā, taču ne valstij. Pircējs samaksā pārdevējam. Tad pārdevējs samaksā nodokli valstij.

Gatavai precei, kura ir tikusi pārdota pircējam veikalā, kas to lietos, ne starpniekam vai izejvielām, PVN tiek rakstīts kredītā. PVN raksta kredītā atsevišķi, preces cenu bez PVN arī kredītā. Pārdotā prece tiek rakstīta kontā bez PVN, tas būs ienākums. Debetā tiek ierakstīta pārdotā prece par pilnu cenu. To samaksāja pircējs.

Kad PVN tiek rakstīts debetā, šis nodoklis netiek maksāts valstij. PVN debetā raksta, ja tiek iepirktas izejvielas vai preces pārdošanai. Viss ir otrādi kā pārdodot pircējam. Valsts atmaksā PVN summu uzņēmumam. Nauda nāk uzņēmuma kontā. Tas ir priekšnodoklis. Šo pašu PVN uzņēmums ir samaksājis iepērkot preces vai izejvielas, zaudējot naudu. Pārdodot preci tālāk, kāds cits to pašu PVN ir samaksājis otru reizi. Tiklīdz kāda trešā persona samaksā par preci ar pilnu PVN, iepriekšējais šo PVN summu tādā veidā var dabūt atpakaļ (PVN debetā).

Kad izejvielas, iekārtas, tehnika un pakalpojumi piedalās ražošanas un pārdošanas procesā, par to visu samaksātais PVN ir atmaksājamais priekšnodoklis, kas tiek rakstīts debetā. Kredītā tiek rakstīta saražotā prece par pilnu cenu.

Jāvēro dažas svarīgas nianses:

1. Preces cena 100% ir bez PVN, bet ar pievienotās vērtības nodokli veikalā preces cena ir 121%. Var rasties kļūdas, jo no pircēja puses veikalā šķiet, ka preces 100% cena ir veikala plauktā ar visu nodokli. Nē, nē, cena ar PVN ir 100%+21%.

2. Kad ir dota cena bez PVN, tad 21% tiek pierēķināts klāt pie šīs cenas. PVN var aprēķināt vairākos veidos. Dalot cenu ar 100, reizinot ar 21. Otrs veids ir reizināt cenu bez PVN ar 0.21. Pilno cenu ar PVN var uzzināt reizinot cenu bez PVN ar 1.21.

3. Preces tara arī vispirms tiek pieskaitīta precei bez PVN, tad no kopējās summas tiek rēķināts PVN.

4. Ja precei dota atlaide, tad vispirms aprēķina atlaidi cenai bez PVN. Tad PVN rēķina no rezultāta cenas, kurā jau ir atlaide.

5. Ja ir dota cena ar visu PVN, ir jāizrēķina pareizā cena bez nodokļa un īstais PVN. Lai uzzinātu īsto 100% cenu, to var iegūt divos veidos:

a) Dalot preces cenu ar 121, tad reizinot ar 100

b) Vai arī pilno summu ar PVN dalīt ar 1.21

Atlikumā paliek PVN summa

6. PVN no pilnās cenas = dalot šo cenu ar 121, reizinot ar 21

Piemēri, lai saprastu, kurā pusē iegrāmatot preces iepirkumu un PVN, debetā vai kredītā. Kur rakstīt kopējo cenu:

1) Uzņēmums pērk izejvielas 100.00, samaksā ar pārskaitījumu.

No bankas konta jāsamaksā pilna summa, 121.00 aiziet izejvielu piegādātājam. 21.00 no šīs summas izejvielu piegādātājam jāsamaksā valstij, bet ražotājs var dabūt atpakaļ. Lai atgūtu izdevumus par PVN, būs jāliek lielāks uzcenojums pārdodot saražoto preci.

PVN 21% no 121.00 = 21.00

Debets

D2110 100.00 (tiek pirktas izejvielas)

D5721 21.00 (PVN)

(priekšnodoklis, var dabūt atpakaļ) 

Kredīts

K2620 121.00 (pārskaitījums izejvielu piegādātajam)

2) Iepirktas preces pārdošanai ar pārskaitījumu 242.00 ar PVN. No bankas konta jāsamaksā pilna summa, 242.00 aiziet preces piegādātājam. 42.00 no šīs summas ražotājam jāsamaksā izejvielu piegādātājam, bet tirgotājs var dabūt atpakaļ. Lai atgūtu izdevumus par PVN, būs jāliek lielāks uzcenojums pārdodot iepirkto preci.

Prece bez PVN = 242 : 1.21 vai 242 : 121 x 100 = 200.00

PVN = 200.00 x 0.21 vai 242.00 – 200.00 = 42.00

Debets

D2130 200.00 (iepirktas preces pārdošanai)

D5721 42.00 (PVN)

(priekšnodoklis, var dabūt atpakaļ) 

Kredīts

K2620 242.00 (pārskaitījums preču piegādātājam)

3) No piegādātāja saņemta prece tālāk pārdošanai ar pilnu rēķinu 363.00. No šīs summas preču cena 292.00, tara 8.00.

Prece plus tara 292.00 + 8.00 = 300.00

PVN = 363.00 : 121 x 21 = 300.00 x 0.21 = 63.00

Kopā samaksāts 292.00 + 8.00 + 63.00 vai 300 x 1.21 = 363.00

Debets (292+8+63)

D2130 292.00 (iepirktas prece pārdošanai)

D7610 8.00 (tara)

D5721 63.00 (PVN)

(priekšnodoklis, var dabūt atpakaļ)

Kredīts

K5310 363.00 (Rēķins no preču piegādātāja)

4) No kases samaksā par preču pārvadāšanu 60.50

Tā ir pilna cena ar PVN, jāiegrāmato pakalpojuma cena plus PVN

Cena bez PVN

60.50 : 121 x100 = 50

60.50 : 1.21 = 50

PVN

60.50 :121 x 21 = 10.50

50.00 x 0.21 = 10.50

50.00 + 10.50 = 60.50

Debets (50+10.50)

D7620 50.00 (maksa par preču transportu)

D5721 10.50 (PVN)

(priekšnodoklis, var dabūt atpakaļ)

Kredīts

K2610 60.50 (samaksāts no kases par preču piegādi)

5) Pārdota pašražotā produkcija par 484.00, ieņēmumi 400.00, PVN summa 84.00 jāsamaksā valstij.

Debets

D2310 484.00 (preces pārdotas)

Kredīts (400+84)

K6110 400.00 (ieņēmumi no savas preces pārdošanas)

K5721 84.00 (PVN) jāmaksā valsts kasē

6) Uzņēmums iepērk preces pārdošanai par 200.00 no mājražotāja PVN nemaksātāja. Šajā gadījumā iegrāmatojot var saputroties, jo PVN iegrāmatošana ir otrādāka (kredītā, it kā preces tiek pārdotas), kā pērkot preces no PVN maksātāja (debetā).

Debets

D2130 242.00 (iepirktas preces pārdošanai no PVN nemaksātāja)

Kredīts (200+42)

K2620 200.00 (samaksāts par precēm pārdošanai no PVN nemaksātāja)

K5721 42.00 (PVN) jāmaksā valsts kasē

7) Tiek pārdota prece, kura ietilpst reversā nodokļa maksāšanas kārtībā.

Debets

D2310 200.00 (pārdota prece reversā nodokļa maksātājam)

Kredīts

K6110 200.00 (ieņēmumi no savas preces pārdošanas)

PVN aprēķins kopā:

Debets (no iepirktajām precēm, izejvielām)

21.00

42.00

63.00

10.05

Summa: 136.50

Kredīts (no pārdotajām precēm)

84.00

42.00

Summa: 126.00

Beigu saldo, starpība (- 10.50)

Valstij jāsamaksā starpība, par kuru debets pārsniedz kredītu

Var dabūt naudu atpakaļ no valsts, ja kredīts pārsniedz debetu

Uzņēmums var dabūt no valsts atpakaļ 10.50 eiro pārmaksāto PVN kā priekšnodokli. Tas liecina arī par to, ka uzņēmums ir daudz iepircis, mazāk pārdevis.

 

PVN Eiropā un citur pasaulē

No kursa darba SIVA koledžā, Gints Veiss

Pirmo reizi pievienotās vērtības nodoklis tika ieviests Francijā 1954.gadā. Tālākajos gados tas kļuva plašāk pielietots pēc 1957.gadā Romā parakstītā Eiropas Ekonomikas asociācijas dibināšanas līguma. Valstis, kas to bija parakstījušas, saskaņoja savas nodokļu sistēmas, lai izveidotu Kopējo tirgu. 1967.gadā otrā EEA Padomes direktīva deklarēja PVN par galveno netiešo nodokli Eiropā, liekot visiem Kopējā tirgus locekļiem ieviest šo nodokli savās nodokļu sistēmās līdz 1972.gada beigām. 1967.gadā pievienotās vērtības nodoklis sāka darboties Dānijā, 1968.gadā Vācijā. EEA Padomes 1977.gada sestā direktīva apstiprināja Eiropas pievienotās vērtības nodokļa sistēmas pamatu, kas veicināja šī nodokļa iekasēšanu Eiropā. Pēdējie labojumi tika izdarīti 1991.gadā ar desmito direktīvu, un tās noteikumi bija iekļauti visos EEA dalībvalstu nodokļu tiesību aktos.

Sākotnēji EEA ietvēra tikai Eiropas kapitālistiskās valstis. 1993.gadā European Economic Community tika pārdēvēta par European Community, kas šobrīd tulkojas kā Eiropas Kopiena. Ar Māstrihtas līgumu tika likti pamati nākamajai Eiropas Savienībai, kurai pievienojās Austrumeiropas valstis. Līdz ar jaunu dalībvalstu pievienošanos pievienotās vērtības nodoklis kļuva par dominējošo netiešo nodokli gandrīz visās Eiropas valstīs.

Citur pasaulē pievienotās vērtības nodoklis ir guvis izplatību, pateicoties tā panākumiem Eiropā. To iekasē lielākajā daļā pasaules valstu, apzīmē ar Value added tax (VAT), katrā valstī lietojot arī savu abreviatūru. Pārējās valstīs, kurās nelieto pievienotās vērtības nodokli, tiek lietots preču pārdošanas nodoklis.

Pašlaik vispārējais PVN iekasēšanas mehānisms daudzās valstīs ir identisks. Šī nodokļa maksātāji ir juridiskas personas un personas, kas nodarbojas ar komercdarbību. Pievienotās vērtības nodoklis tiek iekasēts atkārtoti katrā ražošanas un pārdošanas posmā, kad prece pārvietojas no pirmā ražotāja līdz gala patērētājam. Ar nodokli apliekamo bāzi nosaka, pamatojoties uz pievienoto vērtību katrā ražošanas un apgrozības posmā.

Dažādām valstīm ir atšķirīgas pieejas PVN likmju noteikšanai. Likmju vidējais līmenis svārstās no 15 līdz 25%. ES valstīs tās tiecas turēties pie 20%. Ungārijā ir visaugstākā PVN likme. Augstas PVN likmes ir Dānijā un Zviedrijā. Daudzās valstīs likmju skalu izmanto atkarībā no produkta veida un tā sociālekonomiskās nozīmes. Zemākas likmes (2–10%) attiecas uz pārtiku, medicīnas un bērnu produktiem. Standarta (pamata) likmes (12–23%) rūpniecības precēm un pakalpojumiem. Augstākas likmes (vairāk nekā 25%) ir luksusa precēm. Latvijā PVN arī pārtikai ir standarta likme, Latvijā un Lietuvā pārtikai ir visaugstākais PVN, citās Eiropas valstīs pārtikai ir pazeminātas likmes pievienotās vērtības nodoklis.

Viszemākā VAT likme Eiropā ir Andorā. Likme ir 4.5%, nodoklis saucas IGI. Andora ir maza valstiņa Pireneju kalnos. Pazeminātā nodokļa likme ir nozīmīgs tūristu piesaistes avots. Uz Andoru dodas iepirkšanās tūristi, kuri cer iegūt ekskluzīvas preces par lētākām cenām. Tirdzniecība ar importētām precēm ir ļoti aktīva, imports pat sastāda miljardu eiro gadā, lai arī valsts ir maza un tās iedzīvotāji daudz preču nepatērē.

Preču pārdošanas nodoklis

Pasaulē ir valstis, kurās nav pievienotās vērtības nodokļa, šajās valstīs PVN aizstāj preču pārdošanas nodoklis. Latvijā tas bija pazīstams kā apgrozījuma nodoklis. Pasaulē nav gandrīz nevienas valstis, kurās preču pārdošanai netiktu uzlikts nodoklis. Nodokļa pārdodamajām precēm nav Katārā, Brunejā un Vatikānā. Preču pārdošanas nodoklis tiek uzlikts tikai pie preces pārdošanas pircējam. Vai arī vēl pie preces iepirkšanas, ja ar šo nodokli tiek aplikts imports. Pārējā preces starpniecības ceļā šis nodoklis netiek maksāts.

PVN tiek maksāts no katra starpniecības posma, taču katrs starpnieks var atskaitīt to nodokļa daļu, kas bija jāmaksā iepriekšējam starpniekam. Preču pārdošanas nodokļa iekasēšana ir saprotamāka. Arī likme biežāk ir zemāka. PVN rēķini reizēm ir tik sarežģīti, ka tiem nav iespējams izsekot. Valsts ņem, tad dod atpakaļ, ņem vēlreiz, atkal dod atpakaļ. Šie sarežģītie preces ceļi ir laba augsne PVN izkrāpšanas shēmām, kad prece tiek pārdota pa “karuseli”.

Tomēr pasaulē ir tendence preču pārdošanas nodokli aizstāt ar pievienotās vērtības nodokli. ASV tiek daudz diskutēts, vai būtu lietderīgi aizstāt pārdošanas nodokli Sales tax ar pievienotās vērtības nodokli VAT (Value added tax). Aizstāšanas aizstāvji apgalvo, ka VAT apgrūtinātu nodokļu nemaksāšanu. VAT iekasētu no visām Amerikā pārdotajām precēm, tostarp pirkumiem tiešsaistē. Nesamaksātie nodokļi no interneta pārdošanas sola miljardus potenciālo ienākumu, kas varētu finansēt skolas, tiesībaizsardzības un sociālos pakalpojumiem.

Pretinieki tomēr atzīmē daudzus iespējamos pievienotās vērtības nodokļa trūkumus, palielinot izmaksas uzņēmumu īpašniekiem visā ražošanas ķēdē. Tā kā pievienoto vērtību aprēķina katrā pārdošanas procesa posmā, grāmatvedības uzskaite rada lielāku slogu uzņēmumam, kas pēc tam uzliek patērētājam papildu izmaksas. Tas kļūst sarežģītāk, ja darījumi nav tikai vietēji, bet starptautiski. Dažādām valstīm var būt dažādas interpretācijas par to, kā nodoklis tiek aprēķināts. Tas palielina birokrātiju.

Sales tax likmes katrā ASV štatā ir atšķirīgas, tās nosaka štata likumdošana. Tenesijas un Misisipi štatā Sales tax ir 7%, Pensilvānijā, Kentuki, Merilendā un Mičiganā ir 6%, Džordžijā, Alabamā un Havaju salās ir 4%, Aļaskā, Ņūhempšīrā un Oregonā 0%. Citos štatos ir vēl savādākas likmes, lielākoties no 2% līdz 7%. Atsevišķām preču grupām tiek pielietotas samazinātās nodokļa likmes.

Preču pārdošanas nodokļa ieviešanas Eiropā priekšnoteikums bija līdzekļu trūkums sakarā ar milzīgajiem militārajiem izdevumiem 1.pasaules kara laikā. Šis nodoklis tika iekasēts atkārtoti katrā preču pārvietošanas posmā no ražotāja līdz patērētājam. Tā rezultātā ievērojami pieauga pārdoto preču cena, kas izraisīja lielu neapmierinātību gan pircēju, gan ražotāju vidū. Patērētāji bija spiesti pirkt preces par paaugstinātu cenu, kas radās no vairākkārtējas nodokļa uzlikšanas. No otras puses, ražotāji cieta ievērojamus zaudējumus, jo samazinājās pieprasījums pēc saviem produktiem.

Tas bija priekšnoteikums tam, ka pēc Pirmā pasaules kara nepopulārais nodoklis tika atcelts, bet ne ilgi. Valsts budžets, kuru lielā mērā apgrūtināja izdevumu pieaugums Otrā pasaules kara laikā, pieprasīja papildu ienākumu avotus. Preču pārdošanas nodoklis jaunā kvalitātē tika atjaunots. To sāka iekasēt vienu reizi un parasti mazumtirdzniecības posmā, tādējādi būtiski nemazinot kapitāla apgrozījumu. Naudas plūsma kasē arī notika straujāk, jo palielinājās apgrozījums.

Vienlaikus šādā situācijā valsts cieta zināmus zaudējumus, jo zaudēja daļu ienākumu un nespēja pilnībā kontrolēt visus preču ražošanas un aprites posmus. Valstij bija iespēja kontrolēt tikai pēdējo apgrozības posmu - mazumtirdzniecību. Apliekot ar nodokli preču pārdošanu vairākas reizes, iestādēm bija iespēja saņemt pilnīgāku informāciju par preču aprites ceļiem. Iepriekš minētie faktori bija galvenie iemesli pievienotās vērtības nodokļa radīšanai, kas ļāva valstij kontrolēt visu preču ražošanas un aprites procesu, ieskaitot vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību.

Pievienotās vērtības nodokļa likmes Āzijā

Āzijas kontinentā pievienotās vērtības nodokļa vietā bieži vien pielieto preču pārdošanas nodokli. Pievienotās vērtības nodoklis ir Eiropas parauga prioritāte. Kādreiz arī Latvijā bija apgrozījuma nodoklis, kas arī vairāk ir pielīdzināms preču pārdošanas nodoklim. Reizēm ir pagrūti atšķirt, par kuru nodokli ir runa, jo abu nodokļu pielietojums ir līdzīgs. Statistikas datos abu nodokļu veidi tiek uzskaitīti kā līdzvērtīgi viena veida nodokļi. Āzijas valstīs šī nodokļa likme ir salīdzinoši zema, lai tirgotājiem būtu stimuls to maksāt.

Ievērojamu nodokļu ienākumu bāzi pievienotās vērtības nodoklis dod Ķīnā. Šajā valstī nodoklis “Zeng Zhi Shui” ir veidots pēc Eiropas parauga, ir daudzpakāpju nodokļu likmes no ļoti zemas līdz vidējai. Ķīnā pievienotās vērtības nodokļa likme vairākus gadus atpakaļ bija 17%, 2019.gada aprīlī ir pieņemta 13% likme. Tā ir zemāka likme par vidējo Eiropā.

Taizemē PVN (7%) ir iekļauts visu preču un pakalpojumu cenā, kā arī restorānu rēķinos. Lai tūristam atmaksātu PVN, ir jāveic pirkums vienā veikalā (apzīmēts kā «VAT Refund for Tourists») vismaz 2000 batu vērtībā. Pēc pirkumu tiek izsniegta īpaša kvīts par PVN atmaksu.

Malaizijā ir tirdzniecības un pakalpojumu nodoklis ar likmi 10%, vīna un degvīna produktiem - 20%, cigaretēm - 25%. Pakalpojumu nodokļus maksā no visiem sniegtajiem pakalpojumiem 5% apmērā.

Japānā ir fiksēts preču pārdošanas nodoklis, ko dēvē par "patēriņa nodokli". Kopš 2014.gada valstī tas bija 8%, tika iekļauts preču cenā. 2019.gada oktobrī patēriņa nodoklis tika palielināts līdz 10%. Pirms nodokļa palielināšanas bija vērojams iepirkšanās bums, it sevišķi tika pirktas mēbeles un sadzīves tehnika. Līdz 2014.gadam patēriņa nodokļa likme bija 5%. Dažos lielos veikalos, tūristam uzrādot pasi ar vīzu, izsniedz čeku un atskaita preču pārdošanas nodokli uz vietas. Čeku pievieno vīzai ar skavotāju. Izceļojot no valsts, pirms vīzu kontroles veikšanas ir nepieciešams izsniegt kvīti īpašam darbiniekam.

Tādās attīstītās valstīs kā Japāna vai Singapūra preču pārdošanas nodokļa likme ir diezgan zema. Dzīves dārdzības apstākļos ir lietderīgi uzturēt zemu preču pārdošanas nodokļa likmi, lai nepalielinātu jau tā nesamērīgi augstās cenas. Japānā ir ļoti augsta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme 55,95%.

Saūda Arābija un AAE ieviesa pievienotās vērtības nodokli pavisam nesen, 2018.gada janvārī, Bahreina 2019.gada janvārī 5%. Omāna ieviesa 2019.gadā. Katārā nodokļa no preču pārdošanas vēl nav. Persijas līča valstis ir bagātas ar ienākumiem no naftas, nodokļi no preču pārdošanas tām nebija tik aktuāli.

Butānā ir visaugstākā pievienotās vērtības nodokļa likme pasaulē, taču nevajadzētu domāt, ka šis nodoklis ir pārāk plēsonīgs. Pievienotās vērtības nodoklis Butānā un Indijā ir pazīstams kā GST (Goods and Services Tax), kas tiek pielietots arī Austrālijā, Kanādā, Malaizijā un Singapūrā. Šajā Himalaju valstī ar mazu iedzīvotāju skaitu tiek īstenota pēc pašu vārdiem revolucionāra nodokļu reforma. Augstais nodoklis apvieno sevī PVN, akcīzes un muitas nodokli.

Pārdošanas nodoklis bija visizplatītākais nodoklis Butānā, ko iekasēja par visām precēm un pakalpojumiem no ievešanas vietas vai ražošanas vietas līdz pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas vietai. Ēdot restorānā, tam bija pārdošanas nodoklis, kas minēts rēķina apakšdaļā, ko sauca arī par pakalpojumu nodokli. Kamēr prece nokļuva līdz pircējam, nodoklis pilnā apmērā tika pieskaitīts precei vairākas reizes.

Ieviešot jauno nodokļu sistēmu 2016.gadā, Butāna ieviesa pievienotās vērtības nodokli. Butānā tas ir lielākais valsts ieņēmumu avots. Lai arī likme ir ļoti augsta, pie jebkuras preces pārdošanas ir iespēja atskaitīt to nodokļa pievienotās vērtības daļu, kura tika samaksāta pie preces iepirkšanas. Pārdodot preci ir iespēja atgūt arī muitas nodokli.

PVN grāmatošana

Iegrāmatojot iepirktās un pārdotās preces, vienmēr seko līdzi aile ar PVN. Tādēļ rodas jautājums, kādēļ tas ir tik sarežģīti, cik reizes tas nodoklis tiek rēķināts? Ražotājs pērk izejvelas, klāt PVN, sūta preci uz veikalu, atkal klāt PVN, prece tiek pārdota pircējam, atkal PVN. Vai tad pievienotās vērtības nodoklis tiek skaitīts visam, un tiek norēķināts vairākas reizes? Tad jau tas sastāda nevis 21% no preces cenas, bet vairāk.

PVN tiek rēķināts pilnīgi visām precēm un pakalpojumiem jebkurā ražošanas vai pārdošanas posmā, tā ka šis nodoklis var tikt samaksāts divas, trīs, četras vai piecas reizes. Jo vairāk starpnieku, jo biežāk PVN iznāk maksāt. Tātad PVN var sasniegt arī 100% un vairāk no preces cenas.

Lai tā nenotiktu, katram starpniekam ir jāsamaksā tikai daļa no PVN. Viss pilnais PVN 21% sastāv no daudzu starpnieku samaksātajām daļām. Pērkot izejvielas, tiek aprēķināts pilns PVN, taču uzņēmumam jāsamaksā tikai neliela daļa no šī nodokļa. Kad prece ir nosūtīta veikalam, tāpat tiek rēķināts pilns PVN, veikalam arī ir jāsamaksā daļa no nodokļa, nevis pilna summa.

Kādēļ nevarētu būt vienkāršāk, tirgot izejvielas un preces starpniekiem bez PVN, bet veikalā pircējiem ar PVN. Tas būtu taisnīgāk un loģiskāk, taču tajā visā slēpjas sava shēma.

Ražotājs rēķina pilnu PVN savai pārdodamajai precei, no tā atskaita citu pilno PVN, kuru tas samaksāja par izejvielām. Uzņēmums valsts kasē samaksā starpību. Arī tirgotājs valsts kasē samaksā nevis visu PVN, bet starpību.

Valsts par vienas preces pārdošanu iekasē daļu no ražotāju, daļu no vairumtirgotāja, daļu no veikala. 21% PVN ir viss nodoklis kopā, taču no šiem 21% var būt, piemēram, 7% no ražotāja, 7% no vairumtirgotāja, 7% no veikala. Kad pircējs nopērk preci ar visu 21%, viņš nesamaksā valstij, bet tikai kompensē tirgotāju un ražotāju izdevumus par PVN. 

Kā var nojaust pēc šīs shēmas, tad PVN tiek pakāpeniski jau maksāts, kad prece tiek ražota un piegādāta veikalam, bet vēl pircējs to nav nopircis. Ja preci vispār neviens nenopērk vai tā tiek tirgota ar atlaidi, zaudējumus par samaksāto PVN uzņemas ražotājs un tirgotājs. Pircējs veikalā šajā gadījumā tikai sedz ražotāja un tirgotāja izdevumus.

PVN maksātāji

Ko nozīmē tāds dīvains vārdu salikums "PVN maksātājs"? Pirmajā brīdī šķiet, ka tas ir pircējs veikalā, kurš lielveikalā ir nopircis desu. Taču nē, viss ir tieši otrādi. PVN maksātājs ir veikals, kurš desu pārdeva. Taču desas pircējs ir "PVN nemaksātājs".

Šis dīvainais statuss regulējas atkarībā no tā, kurš maksā PVN valstij. Veikals maksā PVN valsts kasē, bet pircējs veikalā maksā nevis valstij, bet gan veikalam.

Īpatnības aprēķinos rodas tad, kad uzņēmums pērk tehniku, ražošanas līdzekļus savam uzņēmumam, lai tas darbotos. Pērkot automašīnu, uzņēmums ir spiests par to samaksāt PVN. Taču ir iespēja šo samaksāto PVN dabūt atpakaļ no valsts, jo tas ir ražošanas līdzeklis.

Lai dabūtu samaksāto PVN atpakaļ no valsts, uzņēmumam ir jābūt PVN maksātāja statusā. Ja uzņēmums ir PVN nemaksātāja statusā, samaksāto PVN atpakaļ no valsts nevar dabūt.

Lielākoties PVN maksātāji ir juridiskās personas, bet PVN nemaksātāji fiziskas personas. Arī mazi individuāli uzņēmumi un mājražotāji var būt PVN nemaksātāji. Pats dīvainākais ir šis vārdu salikums "PVN nemaksātājs", kas maldīgi vedina uz domām, ka šīs personas ir atbrīvotas no nodokļa. Reāli tā nav, arī šie "nemaksātāji" samaksā PVN, tikai maksā paši to nezinot. Tie maksā nevis valstij, bet gan tirgotājam.

Teorētiski "PVN nemaksātājs" varētu arī šo nodokli nesamaksāt, bet kurš gan tirgotājs gribēs nodarboties ar labdarību. Ja tirgotājs kā "PVN maksātājs" ir samaksājis nodokli par iepirkto desu, tad viņš negribēs pārdot pircējam šo pašu desu par pazeminātu cenu, kurā nav ierēķināti izdevumi par PVN. Pircējs veikalā varētu pieprasīt desu bez nodokļa, jo viņš ir "PVN nemaksātājs", taču pārdevējam tas radītu zaudējumus.

PVN nemaksātāji

Amatnieki un individuālie uzņēmumi ar mazu apgrozījumu lielākoties ir PVN nemaksātāji. Tie kārto vienkāršā ieraksta grāmatvedību, lieto tikai vienu aili ar pilnu cenu. Ja mājražotājs kaut ko gatavo, viņa precei ir kāda cena un pašizmaksa. Viņš vadās tikai pēc pašizmaksas. Tādēļ PVN nemaksātāji lielākoties ir mazi nišas uzņēmumi, kuri iepērk maz izejvielu vai preču, peļņu gūst ar intelektu, mākslu vai dizainu.

Kādas priekšrocības tas dod? PVN nemaksātāji, pilnībā apejot PVN, var tirgoties savā starpā. Parasts cilvēks arī ir PVN nemaksātājs, es varu nopirkt sedziņu no mājražotāja pa tiešo bez PVN. Ja šī sedziņa ir veikalā, tad būs jāmaksā PVN. Tādēļ PVN nemaksātāji pelna ar tiešo tirdzniecību bez starpniekiem. Tie realizē produkciju gadatirgos, tirdziņos vai ar piegādi mājās. Nodokļi tiek maksāti ar licencēm un patentmaksām.

Viss izdevīgums zūd, ja tirgošanā tiek iesaistīts "PVN maksātājs". No PVN nemaksātāja starpniekam vai veikalam jāpērk par cenu, kurā nav PVN, taču nodoklis jāskaita klāt, jāgrāmato vēl klāt pie šīs cenas PVN, jārēķina jauna augstāka cena.

Ja mājražotājs pārdod austu vilnas segu par 100 eiro tirgū, pircējs priekš sevis to var nopirkt. Taču veikalam, starpniekam būs jāpērk šī sega par 100 eiro, plus jāpierēķina 21 eiro PVN. Pircējam šī sega būs jāpārdod ar visu PVN, tas ir 121 eiro plus uzcenojums.

PVN maksātāji pamatā ir uzņēmumi vai veikali, kuri tirgo preci tālāk. Ja uzņēmums negribētu par segu maksāt PVN, to varētu nopirkt kāds darbinieks kā privātpersona, tā būtu viņa personīga manta, kuru varētu nest uz mājām, uzņēmuma inventarizācijā un bilancē šī sega neuzrādītos. Taču uzņēmumam vēl ir jāpiemaksā PVN, jo pēc būtības tam šī sega jāpārdod tālāk, jāizmanto preču ražošanā vai jāgūst kāds peļņu nesošs "ekonomiskais labums".

Pēc noteikumiem PVN maksā preces pārdevējs, ja tas ir "PVN maksātājs". Savukārt preces pārdevējs "PVN nemaksātājs" nodokli nemaksā, bet nodokli tāpat jāmaksā vēl klāt pārpircējam, kurš ir "PVN maksātājs", vārdu sakot zūd izdevīgums.

Lielākoties veikals tikai paņem preci pārdošanai, vēl neko nemaksā, iepirkto preci no mājražotāja cenšas pārdot pircējam ar visu PVN, tikai pēc tam sadala naudu. Viena summa mājražotājam, PVN valstij.

Reversais nodoklis

Reversajā kārtībā PVN valsts budžetā maksā preces vai pakalpojuma pircējs. Šī nodokļu maksāšanas kārtība ir līdzīga kā pērkot preci no PVN nemaksātāja. Preces pārdevējs pārdod preci bez PVN, šo nodokli nemaksā. Pircējs pierēķina klāt PVN, kuru samaksā valstij. Apgrieztā nodokļa maksāšanas kārtība vairāk atgādina preču pārdošanas nodokli.

Reversais nodoklis tika ieviests nozarēs, kurās vērojama augsta krāpšanās ar PVN atmaksāšanas shēmām. Pārdevējs PVN “reversā” (apgrieztā) maksāšanas kārtība piemērojama noteiktām preču vai pakalpojumu kategorijām, ja piegādātājs (pakalpojumu sniedzējs) un preču (pakalpojumu) saņēmējs ir reģistrēti PVN maksātāji un darījums veikts iekšzemē:

Kokmateriālu piegādei, metālizstrādājumu piegādei, būvniecības pakalpojumiem, būvizstrādājumu piegādei, mobilo telefonu, klēpjdatoru, planšetdatoru un integrālo shēmu, sadzīves elektronisko iekārtu piegādēm, graudaugu un tehnisko kultūru piegādēm, neapstrādātu dārgmetālu piegādēm, spēļu konsoļu piegādēm.