Sākot nodarboties ar blogošanu, rodas jautājums, ko tad es tagad daru, rakstu blogu vai emuāru. Vārds blogs ir tautā daudz pazīstamāks un iegājies kā visiem zināms jēdziens. Emuārs ir daudz nepazīstamāks un daudzi nemaz nezin, kas tas ir. Tikai tad, kad es pirms vairākiem gadiem saņēmos radīt savu pirmo blogu, uzzināju, ka to sauc par emuāru. Vārdu blogs jau zināju daudzus gadus. Šis jaunais vārds radīja savas pārdomas. Līdz tam man nebija vēlme veidot savu blogu. Blogošana man šķita kaut kas galīgi nejēdzīgs un domāts kaut kādiem uz augšu pasistajiem. Man negribējās lasīt blogus, jo tie man šķita galīgi garlaicīgi. Kaut kādi baigi aktīvie blogeri katru dienu kaut ko baigi aktīvi raksta, kuras lasa un komentē milzīgs skaits sekotāju.
Man bija sapnis izveidot ļoti korektu un sakārtotu mājas lapu, kurā būtu visas manas aktuālās tēmas saliktas glīti pa nodaļām. Mājas lapas veidošanā es vienmēr atdūros pret nezināšanu, neprasmi darboties ar programmēšanas valodām un lieku naudas trūkumu, lai mājas lapas veidošanu uzticētu speciālistiem. Toties blogu ir iespējams izveidot jebkuram bez maksas. Tur nevajag zināšanas programmēšanā. Es izvēlējos tādu ceļu, lai uz bloga platformas izveidotu savu mājas lapu. Sāku ar Livejournal, bet ar to es vīlos. Tā ir tipiska blogu platforma, kura mājas lapas veidošanai ir gandrīz vai nederīga. Var vēl veidot Lapas draugos vai feisbukā, bet visur ir klāt pēdējo ziņu rutīna, kur kāds kaut ko baigi aktīvi raksta un visi gāžas komentēt. Vai arī neviens neko nekomentē, visiem ir viss vienalga, ko tu tur raksti.
Blogs ir aktīvs komunikācijas līdzeklis, kur blogeris uztur aktīvu saiti ar lasītājiem un tur notikumus uz pulsa. Blogeris ieliek rakstos savas izjūtas un attieksmi pret aktuāliem sabiedriskiem notikumiem. Tas ir gandrīz tas pats, kas rakstīt postus sociālajos tīklos, kurus lasa milzīgs draugu pulks. Ir vientuļie blogeri, tāpat ir draugos un feisbukā vientuļi postētāji, kuri dalās ar milzīgu daudzumu aktualitāšu, bet kurus tā īsti gandrīz vai nelasa un tiem ir ļoti maz sekotāju. Sākot rakstīt blogu ir liela iespēja kļūt par šādu vientuļu rakstītāju, kuru lasa daži nejauši cilvēki. Lai kļūtu par aktīvu blogeri, ir jāpiestrādā pie aktīvas pašreklāmas un jāsavāc milzīgs sekotāju loks.
Tas galīgi nav tas, kas man vajadzīgs. Man ir vajadzīga sava lapa, kurā apkopot sev svarīgu informāciju, nevis skriet pakaļ kaut kādām aktualitātēm, nemitīgi popularizējot savus rakstus. Ja neizdodas panākt atgriezensko saiti ar lasītājiem, tas viss pārvēršas par tukšu laika un garīgo spēku izniekošanu. Lasītāji tādu pašreklāmu var uztvert kā spamu un padomāt: "Atkal tas tur te neliek mieru". Man bija svarīgi, lai lasītāji klusi nāk un lasa, uzturas manās lapās pēc iespējas ilgāku laiku.
Te mēs nonākam pie vārda emuārs. 2007.gadā valodnieki lauza šķēpus, kurš jēdziens ir pareizāks un rezultātā valodnieki kā oficiāli atzīto vārdu pieņēma emuārs. Tai pat laikā tautas valodā tiek lietots vārds blogs un tiks lietots vēl ilgu laiku. Vārds emuārs ir atvasināts no vārda memuāri, kas pēc būtības nozīmē nostaļģisku atmiņu krājumu.
Pamazām vārdi blogs un emuārs iegūst pavisam atšķirīgu būtību. Blogs ir kaut kas skaļš, trokšņains, klaigājošs un komunikabls, kuram dzīve norit šeit un tagad. Populārs blogeris ir ekstraverts. Emuārs ir kaut kas kluss, melanholisks, izolēts no sabiedrības, iekārtojies kādā šaurā un mājīgā nišā, kur var netraucēti filozofēt un domāt par dzīves jēgu. Emuāra rakstītājs raksta kaut ko sev tuvu, kam ir sava noskaņa, bet kas neaiziet līdz milzīgām lasītāju masām. Emuāriem bieži nav komentāru, jo tos lasa intraverti cilvēki, kuri kautrējas komentēt. Komunikācija ar lasītāju emuārā ir domās.
Var teikt tā, ka es sevi sāku pasniegt nevis kā blogeri, bet kā emuāru autoru. Man ir emuārs Vietas tuvākajā apkārtnē, kur apkopojas fotogrāfijas no mazpazīstamām un nepopulārām vietām Rīgas apkārtnē. Bildes ir uzņemtas lielākoties vairākus gadus atpakaļ, tās vairāk dokumentē kaut kādas pagājušās izjūtas un noskaņas. Arī tad, ja bildes uzņemtas nesen, man patīk tām radīt it kā senāku laiku noskaņu. Man ir arī Asian nostalgic melodies ar vecmodīgām korejiešu un japāņu melodijām no pagājušā gadsimta uzplaukuma gadiem, kuras bez manis Latvijā gandrīz vai neviens neklausās.
Ja es būtu blogeris, man būtu jāraksta par sabiedrības aktualitātēm, jāpostē bildes no ļoti populārām vietām un jāliek iekšā šobrīd populārākā mūzika. Tas viss var aizraut lielākas masas. Man ir bijis padomā izveidot tiešām īstu blogu, kurā es rakstītu par pēdējām aktualitātēm, karstajiem pasaules punktiem, bēgļiem un citām karstām tēmām. Bet man pietrūkst tik liela entuziasma, lai ķertu aktuālākos tematus. Parasti man iznāk nokavēt. Es uzrakstītu kaut ko ļoti rūpīgi un analītiski, bet rakstīšanas laikā jau notikums būtu zaudējis aktualitāti un vairs nevienu neinteresētu. Lai trāpītu uz pulsa, jāraksta ātri un momentā. Rakstot emuāru ir svarīgāk orientēties nevis uz lasītāju šeit un patreizējā mirklī, bet ilgstošā laika posmā. Tur nav vecu un jaunu rakstu, jo viss tur ir svarīgs. Līdz ar laiku vecie ieraksti iegūst arvien lielāku vērtību. Bet jaunie ieraksti reizēm nonāk līdz lasītājam tikai pēc vairākiem mēnešiem.