Vēstules

Gada laikā neesmu nosūtījis gandrīz nevienu vēstuli, vispār vēstuļu rakstīšana ir diezgan grūts un nomokošs pasākums, tādēļ visu laiku esmu centies vēstuļu kontaktus samazināt līdz absolūtajam minimumam. Rezultātā kontaktu nav ne ar vienu un ne ar ko. Domāju, kā to visu reorginizēt, lai būtu iespēja informēt par sevi un saņemt  atbildes. Optimālākais ir dienasgrāmata, blogs, kaut kāda sava interešu grupiņa.

Vēstuļu rakstīšana man ir pielīdzināma avīžraksta uzrakstīšanai. Daudz jādomā, jāmodelē, kā tas viss izskatīsies otrā galā. Grūti iesākt, milzumdaudz laika paiet, kamēr iekustās, pa galvu divas dienas maļās "Man jāuzraksta vēstule, man jāuzraksta, man jāuzraksta...". Apskaužu cilvēkus, kuri var uzrakstīt vēstuli momentā piecās minūtes. Bez gatavošanās un liekām pauzēm. Man vēstules uzrakstīšanai paiet stunda. Kad vēstule uzrakstīta, tad jādomā, ko no tās mest ārā, lai nebūtu kaut kāds pludinājums.

Ko nesapratīs, ko pārpratīs, kam piesiesies, kam iebildīs, kas būs neinteresanti. Vēstule prasa maksimālu pielāgošanos adresātam, vairāk jāraksta par otra aktualitātēm, par sevi jāpiebremzē, jāizstrādā kaut kāds "tēls". Emociju vēstulēs parasti nav, ir vairāk tikai spriedelējumi. Vienmēr liekas, ka kopumā vēstule iznākusi neinteresanta. Tādēļ, ka pārāk pārdomāta un bez dzīvīgas spontanitātes. Nē, beigās nākas secināt, ka tādus tekstus jāraksta kā rakstu blogā, saitā vai citur publiskai lasīšanai.

Bieži vien es vēstules rakstu Wordā, jo neskaitāmas reizes ir sanācis, ka rakstu, gandrīz vai esmu pabeidzis pēc stundu garas pūlēšanās, tad pēkšņi nospiežu kaut ko ne to ko vajag, un vēstules teksts pazūd. Biežāk iegāž tā saucamais tačpads, kurš portatīvajam datoram domāts, lai pārvietotu kursoru. Bet tam piemīt vēl stulba īpašība ar dubultklikšķi darboties kā taustiņam Enter. Viena neuzmanība un jau kaut kas aiziet. Vairāku gadu laikā man nav izdevies atrast, kā šo nelietīgo traucēkli atslēgt.

Īpaši nomokoši ir vēstuļu draugi, kuri raksta īsas spontānas vēstules un iekļauj vēstulē jautājumu. Tātad esmu veltījis vēstules rakstīšanai stundu, nosūtu, pēc desmit minūtēm pienāk atbilde, kura ietver jautājumu. Pusstundu ātri rakstu izsmeļošu atbildi, pēc piecām minūtēm atkal pienāk vēstule ar jautājumu. Tad atkal pusstundu rakstu vēstuli, uz kuru atkal seko jautājums. Nēēē, pietiek, vairāk nekādus jautājums. Jautātāji ir īpašs cilvēku tips, kuri ar jautājumu uztur komunikāciju. Viņi jautā pilnīgi visur, sociājos tīklos un blogos komentāros. Es personīgi nevienam parasti nekā nejautāju, jo zinu, ka otram tāda komunikācija var būt nomokoša.

Ja man vajadzētu dienā uzrakstīt vēstules desmit adresātiem, tam būt vajadzīga vesela darba diena. Ja par tādu darbu maksātu, varbūt būtu vērts pūlēties, taču citādi nav vērts tādā veidā izniekot savus garīgos spēkus. No otras puses es nonāku izolācijā, jo vēstuļu kontakti nodrošina "siltu draudzību". Taču nē, nevar siltu draudzību nodrošināt pienākuma kontakti. Ir jēga tikai no tādiem rakstu kontaktiem, kuros atbrīvojas, prāts, dvēsele un emocijas. Tad arī lasītājam tas viss būs interesanti.

Interneta laikmets ir radījis tādu situāciju, kad vēstuli ir iespējams uzrakstīt, nosūtīt un izlasīt momentā, kuru var pielīdzināt telefona sarunas garumam. Spontāno vēstuļu rakstītāji ir cilvēki, kuri mīl arī runāt īsas un daudzas sarunas pa telefonu. Toties tie cilvēki, kuriem vēstules rakstīšana ir garš process, arī pa telefonu runā mazāk.

Blogs ir veiksmīgākā izpausmes forma cilvēkiem, kuri mēdz rakstīt garas vēstules, bet viņi negūst gandarījumu no šādas komunikācijas. Rakstot ierakstu blogā, ir iespēja nodot vēsti visiem, kuriem tā interesē. Vēstules uzliek pienākumu. Ir jāatbild, jāpielāgojas, bet blogā var ļauties brīvam domu lidojumam.

Šādam publisko vēstuļu stilam vairāk der tieši universāls blogs, kurā autors raksta visu, kas viņam šobrīd interesē. Blogs dienasgrāmatas formā ietver sevī maksimālu informāciju par pašu autoru. Ja kāds raksta vēstuli un uzdod jautājumu, var dot saiti uz kādu ierakstu savā blogā.

Šajā gadījumā priekšrocība ir universālam blogam, kurš pilda sociālā tīkla funkciju, bet tas nav blogsaits par noteiktu tematu. Jebkāda veida temats ierobežo. Ir jāraksta tikai par vienu tēmu, nedrīkst izplūst emocijās un nevajag novirzīties no tēmas. Autoram ir iespēja kotēties kā speciālistam savā nozarē, bet viņš savā veidā kļūst pārāk atkarīgs no šī temata. Veiksmīgs blogs ir tad, ja tas tiek rakstīts regulāri. Ja tas ir par tematu, tad arī regulāri par šo tematu jāraksta. Ko darīt tad, ja kādā brīdī uznāk apnikums un tas temats vairs neinteresē? Ja blogs ir par noteiktu tematu, tad labāk būtu, ja tam būtu vairāki autori. Ja viens autors iztukšojas, viņam nav laika vai zūd interese, tad darbu turpina otrs autors. Rezultātā blogs nenonāk dīkstāvē, saglabā savu reitingu un labo slavu.

Divu gadu laikā esmu licis savā rakstu darbībā uz vairākiem blogiem par noteiktu šauru tematu. Galvenais mans blogsaits ir par dažādiem personības tipiem personutipi.blogspot.com. Apmeklējumi lapām ir bijuši 48 tūkstoši divarpus gados, pateicoties tikai piesaistei no Google meklētāja, bet man nav iznākusi gandrīz nekāda atgriezeniskā saite ar lasītājiem. Es nezinu šos apmeklētājus, varbūt lielākā daļa tur ir pabijusi tikai dažas sekundes. Draugu skaits saistībā ar šo blogu man nav palielinājies. Drīzāk draugu skaits ir samazinājies, jo savus garīgos spēkus vairāk ieliku bloga rakstīšanā, maz rakstīju vēstules un komentārus sociālajos tīklos.

Lai palielinātu savu niecīgo draugu skaitu, man būtu vairāk jāraksta vēstules un jākomentē vairāk visur kur. Lai tas viss atkal nepārvērstos par tukšu salmu kulšanu ar niecīgu rezultātu, ir vērts mēģināt likt lielāku akcentu likt uz dienasgrāmatu, kurā likt iekšā visu to, kas šobrīd man ir aktuāls. Nav teikts, ka būs rezultāts, viena daļa noteikti sūdzēsies, ka rakstu par tematiem, kuri viņiem neinteresē. Bet manām interesēm jau ir jākalpo man pašam, nevis jāpielāgo rakstāmais ierobežotai auditorijai, kā tas parasti notiek vēstulēs.