Samaksa par pamatlīdzekļa uzstādīšanu

Specifisku uzdevumu veikšanai var būt samaksa par konkrētiem darbiem. Atsevišķas samaksas uzņēmuma darbībā var būt iekārtas transportēšana, montāža, pamatlīdzekļu izveidošana (uzstādīšana), dažādi pakalpojumi. Tas ir kāds konkrēts padarītais darbs. Tās nav ražošanas izmaksas un neveido preces pašizmaksu. Iekārta vēl nav uzstādīta, tā nepiedalās ražošanā. Kopumā tās ir kaut kādas izmaksas, kuras pieskaitās pie kopējiem izdevumiem, tādiem kā telpu īre vai atkritumu izvešana.


Kredītā ir norēķini par darba samaksu, konts 5610 (visas algas, samaksas par padarīto, prēmijas kopā)
K5610 - uzņēmums maksā par darbu (izdevumi)
Debetā ir pamatlīdzekļu izveidošana, konts 1240
D1240 - uzņēmumam būs jauns pamatlīdzeklis (ieguvums)
D1240 K5610 - pamatlīdzekļu izveidošana, iekārtu montāža, celtniecība

Pamatlīdzekļa nodošana ekspluatācijā pēc pieņemšanas akta D1240=K5610 ataino kopējās izmaksas. Šajās izmaksās var iekļauties dažādas komponentes.
Viena samaksas daļa ir kā parasta alga, ja to kā ikdienas darbu veic uzņēmumā strādājošais. Tā grāmatojas kā D7210 K5610.
K5610 - reālas izmaksas maksājot par darbu
D7210 - statiska algu kopsumma, kura ataino algu apjomus pēc līguma. Pārskata gada sākumā tā ir kā pilna solījumu kaste, no kuras smelt izdevumus reāliem darbiem. Naudas vēl nav, bet tā būs, tiks nopelnīta ar ražošanu vai pārdošanu. Uzņēmums ieliek šajā "solījumu kastē" tik daudz naudas, cik vajadzēs samaksāt gada laikā.
Paralēli var būt samaksa par konkrētiem uzdevumiem (ārpus algas), darbu var veikt kāds speciālists no citas firmas, kas tāpat grāmatojas kontos D1240 K5610. Arī sociālās iemaksas grāmatojas par šo vienu uzdevumu. Tādā gadījumā konts 5610 "Norēķini par darba samaksu" kopējos grāmatojumos kredītā parādās vairākās vietās, kas nozīmē 7210 "Strādnieku algas" pēc līguma plus samaksa par konkrētu darbu:

D7210 K5610 - algas aprēķins par ikdienas darbu montāžas laikā
D1240 K5610 - darba samaksas aprēķins par konkrētu montāžas darbu
D1240 K5723 - darba devēja sociālās iemaksas par konkrētu montāžas darbu
D5610 K5723 - strādnieka sociālās iemaksas par konkrētu montāžas darbu
D5610 K5722 - strādnieka iedzīvotāju ienākuma nodoklis par konkr.mont.darbu
D1240 K5725 - uzņēmējd. riska valsts nodeva par konkrētu montāžas darbu



Tēma: ,

Aktīvu atdeve un ROA formula

Aktīvu atdeve angliski saucas Return on Asssets, saīsinājumā ROA. Tā ir ieguldījumu atdeves (ROI) metode, kas mēra uzņēmuma rentabilitāti attiecībā pret tā kopējiem aktīviem. To var dēvēt par aktīvu rentabilitāti, kuru var vērtēt kā koeficienta skaitli, gan mērīt procentos, reizinot ar 100. Šī attiecība norāda, cik labi uzņēmums darbojas, salīdzinot tīros ienākumus, kas rodas no kapitāla, ko tas ieguldījis aktīvos. Jo lielāka atdeve, jo produktīvāka un efektīvāka vadība ir saimniecisko resursu izmantošanā.
Aktīvu rentabilitāte ir viens no rādītājiem, kas parāda uzņēmuma konkurētspēju. Šis rādītājs ievērojami svārstās atkarībā no nozares, tāpēc ir svarīgi salīdzināt uzņēmuma rādītāju ar vidējiem nozares rādītājiem. Ja rādītājs ir augstāks par nozares vidējo rādītāju, tikai tas var liecināt par stipru uzņēmuma konkurētspēju.

ROA formula
ROA = Net Income / Average Assets
Aktīvu atdeve = Neto ienākumi / Vidējā aktīvu vērtība gada laikā

ROA rentabilitātes procentu aprēķins
Aktīvu atdeve = Neto ienākumi / Vidējā aktīvu vērtība gada laikā * 100

ROA attiecību parasti izmanto, salīdzinot uzņēmuma darbības periodus vai salīdzinot divus dažādus līdzīga lieluma un viena darbības profila uzņēmumus. Ir svarīgi apsvērt uzņēmējdarbības apjomu un veiktās darbības, salīdzinot divus vienas nozares uzņēmumus.
Parasti dažādās nozarēs ir atšķirīgi ROA. Divu dažādu nozaru uzņēmumu salīdzinājums pēc ROA var būt maldīgs un neobjektīvs. Bankām ir liels aktīvu kopums aizdevumu, skaidras naudas un ieguldījumu veidā, kas kopumā samazina ROA. Auto ražošana prasa milzīgas  investīcijas un specializētu aprīkojumu, tas samazina ROA. Ienesīgs programmatūras uzņēmumam, kas pārdod lejupielādējamas programmas tiešsaistē, var būt ievērojami augstāks ROA, jo tam ir mazāks aktīvu apjoms. Izmantojot šo metriku, lai salīdzinātu produktivitāti starp uzņēmumiem, ir svarīgi ņemt vērā, ar kāda veida aktīviem ir nepieciešams darboties attiecīgajā nozarē, nevis vienkārši salīdzināt skaitļus.
Vairākos gadījumos, aprēķinot ROA, neproduktīvi aktīvi (pārpalikumi un krājumi, nemateriālie aktīvi, atliktās izmaksas) tiek izslēgti no kopējā aktīvu apjoma. Šis izņēmums tiek veikts, lai neuzliktu vadībai atbildību par peļņas gūšanu no aktīviem, kas acīmredzami neveicina to. ROA tiek izmantots kā iekšējās vadības un kontroles instruments, tas nav piemērots, lai novērtētu uzņēmuma efektivitāti kopumā. Akcionāri un kreditori nepiešķir savus līdzekļus uzņēmuma vadībai, lai tos ieguldītu aktīvos, kas nenes peļņu. Ja ir nepieciešams ieguldīt šādos "vēsos" aktīvos, tad gan nav iemesla tos izslēgt no ieguldījumu bāzes, aprēķinot ROA.

Ir dažādi viedokļi par to, vai ROA aprēķinos jāiekļauj amortizējamie aktīvi (pamatlīdzekļi, nemateriālie aktīvi, zemas vērtība). Ja tiek novērtēta atsevišķi tikai pamatkapitāla efektivitāte, tad īpašuma vidējā gada vērtība jānosaka pēc sākotnējām izmaksām (iegāde, uzstādīšana). Bet ja tiek novērtēta kopējā kapitāla efektivitāte (pamatlīdzekļi+apgrozāmie līdzekļi+krājumi), tad nolietojamo aktīvu izmaksas jāņem vērā atlikušajā vērtībā, ņemot ārā nolietojumu, jo uzliktā nolietojuma summa ir atspoguļota citos bilances posteņos (brīvie naudas atlikumi, nepabeigtie darbi, gatavie produkti, norēķini ar debitoriem par neapmaksātiem produktiem).

Neto ienākumi - Net Income
Neto ienākumi ir grāmatvedības peļņas apmērs, ko uzņēmums ir ieguvis pēc visu izdevumu segšanas. Šo summu iegūst vairākos aprēķina posmos:
1) Vispirms aprēķina saimnieciskās darbības peļņu, kuru iegūst no pārdošanas ieņēmumiem, kuri sakrāti 6xxx operāciju kontos, atņem amortizāciju (nolietojumu) un citus izdevumus, kuri sakrāti 7xxx operāciju kontos. Noslēdz pārskata perioda operāciju kontus, rezultātu ieraksta bilancē.
Angliski to sauc par EBIT (Earnings Before Interest and Taxes)
EBIT = saimnieciskās darbības peļņa pirms finanšu posteņiem un uzņēmuma ienākuma nodokļiem
Earnings - ieņēmumi
Before Interest - pirms procentiem. Ar to ir domāti ienākumi un izdevumi finansu posteņos, kurus aprēķina 8xxx kontu grupā. Procenti, valūtas kursu svārstības, soda naudas.
Taxes - nodokļi. Ar to ir domāti ienākuma nodokļi, kurus atvelk no peļņas.
2) Aprēķina ienākumus un izdevumus no procentu maksājumiem, valūtas kursu maiņām, soda naudām, kuri ir atrodami ienākumu un izdevumu 8xxx kontu grupā. Aprēķina ārkārtas ienākumus un izdevumus, piemēram, izdevumus tiesas prāvām.
3) Saskaitot saimnieciskās darbības peļņu ar 8xxx kontu grupas peļņu (vai atņemot zaudējumus), iegūst peļņu pirms nodokļiem. Angliski to sauc par EBT (Earnings before taxes).
4) No šīs summas atskaita nodokļus, kurus atvelk no peļņas. Iegūst neto ienākumus, ko sauc arī par neto peļņu, tīro peļņu vai tīrajiem ienākumiem. Neto ienākumi ir pēdējā peļņas vai zaudējumu aprēķina rinda.
5) Neto ienākumi bilancē tiek iekļauti nesadalītajā peļņā - pašu kapitāla kontā.
6) Tā kā ir runa par nesadalīto peļņu, tad neto ienākumu daļa var tikt izmaksāta dividendēs.
7) Ienākumu pārskatiem apakšējā daļā var būt atsevišķa sadaļa, kas proporcionāli saskaņo sākuma nesadalīto peļņu ar neto ienākumiem un dividendēm, lai varētu saprast, cik lielu peļņas daļu var atļauties izmaksāt dividendēs, kas paliks pāri, ko ieguldīt un iekrāt. Kāda ir rentabilitāte.
7) Ja finanšu pārskatos nav pieminētas dividendes, bet nesadalītā peļņa nav vienāda ar neto ienākumiem, tad var pieņemt, ka starpība tika izmaksāta dividendēs.

Rentabilitātes aprēķini no galvenās uzņēmuma darbības
Nosakot ROA, ne vienmēr kā orientieris derēs tikai neto ienākumi, jo šī summa attiecas uz visiem uzņēmuma darbības procesiem kopā. Neto ienākumi ietver arī jebkādus papildu ienākumus, kas nav tieši saistīti ar primārajām darbībām. Ja nosaka visu aktīvu rentabilitāti, tad tiek ņemti vērā visi ienākumi, kas ietver peļņu no produktu pārdošanas, nekustamā īpašuma un nemateriālajiem rezultātiem, ienākumi no ilgtermiņa un īstermiņa finanšu ieguldījumiem, no līdzdalības kopuzņēmumos un citi finanšu darījumi, ieņēmumi no īpašuma, vērtspapīru uc. pārdošanas.

Lai aprēķinātu funkcionējoša kapitāla rentabilitāti galvenajā darbībā, ir nepieciešams atdalīt blakus ienākumus. Tādā gadījumā ROA aprēķinam var izmantot saimniecisko peļņu EBIT, kuras ietvaros peļņu iegūst tikai no produktu, būvdarbu un pakalpojumu pārdošanas, atskaitot ieguldījumus citos uzņēmumos, valūtas svārstības, procentus, soda naudas, tiesvedības.
Tāpat par atskaites vienību var izmantot bruto peļņu, izdalot tikai tiešos izdevumus un ieņēmumus, atskaitot netiešās izmaksas, administrācijas izdevumus, pārdotos pamatlīdzekļus, lai noteiktu ražošanas rentabilitāti. 
Tāpat var būt nepieciešamība aprēķināt aktīvu rentabilitāti vienam konkrētam pamatlīdzeklim. Piemēram, vienam satiksmes autobusam, cik tas ir rentabls. Lai to noteiktu, jānodala ienākumi un izdevumi šim vienam autobusam, jāaprēķina peļņa, ko devis šis viens pamatlīdzeklis. Atņemot nodokļu procentus, var iegūt neto peļņu uz vienu analizējamo aktīvu vērtību.
Tālāk ir iespējams noteikt, cik lielu peļņas daļu dod pamatdarbībā ieguldītie aktīvi, un cik lielu daļu dod blakus ienākumi. Kuras darbības ir rentablākas. Cik pamatdarbība ir rentabla, varbūt tā nes zaudējumus. Papildus ienākumi var uzlabot uzņēmuma rentabilitāti kopumā, kompensējot zaudējumus pamatdarbībā.
Ieguldītie aktīvi pamatā ir saistīti ar uzņēmuma pamatdarbību, to vērtība tiecas pazemināt ROA, toties plaša profila ienākumi var nebūt saistīti ar ieguldītiem aktīviem, tādēļ liela papildus ienākumu daļa tiecas palielināt ROA. Tas uzlabo uzņēmuma rentabilitāti, taču ieguldītājiem ir svarīgi novērtēt pamatdarbību, uztverot ar pamatdarbību nesaistītus ienākumus tikai kā kompensējošo mehānismu. Ieguldītājam ir svarīgāk, ja ienākumi no cita profila darbības tiek gūti ar paša uzņēmuma aktīvu palīdzību.

 Nolietojums un EBITDA
Neto ienākumi ir grāmatvedības rādītāji un neatspoguļo uzņēmuma saimniecisko peļņu vai naudas plūsmu. Tā kā neto ienākumi ietver dažādus bezskaidras naudas izdevumus, piemēram, amortizāciju (nolietojumu), tie nav vienādi ar naudas plūsmas apjomu, ko uzņēmums apgrozīja pārskata periodā. Šī iemesla dēļ finanšu analītiķi lielā mērā atceļ visus grāmatvedības principus un analizē naudas plūsmu, lai novērtētu uzņēmumu. Tas ir rādītājs EBITDA, kas ir peļņa pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas, ar to novērtē uzņēmuma finansiālos rezultātus. Bieži tas tiek saukts par naudas plūsmas starpnieku.
Taču kopumā tie finansu analītiķi, kas vēlas iegūt vai analizēt uzņēmumu, nedrīkst paļauties uz EBITDA, lai novērtētu uzņēmuma darbību. Ja tiek izmantots EBITDA, ieguldītājiem aprēķinos ir jāaizstāj izņemtie procenti, nodokļi, nolietojums un amortizācija viņu peļņas aprēķinos ar varbūtējiem izdevumu procentiem, lai iegūtu labāku priekšstatu par paredzamo rentabilitāti un naudas plūsmas mainīgumu.

Vidējie aktīvi ir vienādi ar bilances beigu un sākuma aktīvu summu, kas dalīta ar 2.
Average Total Assets = (Opening + Closing)/2
Tēma: , ,

PVN kredītā vai debetā

Kā nodoklis PVN ir kredītā, tas ir parāds, saistības, kas jāsamaksā valstij. Šo summu valsts kasē iemaksā preces vai pakalpojuma pārdevējs. Pēc sajūtas liekas, ka PVN maksā pircējs. Pircējs maksā, taču ne valstij. Pircējs samaksā pārdevējam. Tad pārdevējs samaksā nodokli valstij.
Gatavai precei, kura ir tikusi pārdota pircējam veikalā, kas to lietos, ne starpniekam vai izejvielām, PVN tiek rakstīts kredītā. PVN raksta kredītā atsevišķi, preces cenu bez PVN arī kredītā. Pārdotā prece tiek rakstīta kontā bez PVN, tas būs ienākums. Debetā tiek ierakstīta pārdotā prece par pilnu cenu. To samaksāja pircējs.
Kad PVN tiek rakstīts debetā, šis nodoklis netiek maksāts valstij. PVN debetā raksta, ja tiek iepirktas izejvielas vai preces pārdošanai. Viss ir otrādi kā pārdodot pircējam. Valsts atmaksā PVN summu uzņēmumam. Nauda nāk uzņēmuma kontā. Tas ir priekšnodoklis. Šo pašu PVN uzņēmums ir samaksājis iepērkot preces vai izejvielas, zaudējot naudu. Pārdodot preci tālāk, kāds cits to pašu PVN ir samaksājis otru reizi. Tiklīdz kāda trešā persona samaksā par preci ar pilnu PVN, iepriekšējais šo PVN summu tādā veidā var dabūt atpakaļ (PVN debetā).
Kad izejvielas, iekārtas, tehnika un pakalpojumi piedalās ražošanas un pārdošanas procesā, par to visu samaksātais PVN ir atmaksājamais priekšnodoklis, kas tiek rakstīts debetā. Kredītā tiek rakstīta saražotā prece par pilnu cenu.

Jāvēro dažas svarīgas nianses:
1. Preces cena 100% ir bez PVN, bet ar pievienotās vērtības nodokli veikalā preces cena ir 121%. Var rasties kļūdas, jo no pircēja puses veikalā šķiet, ka preces 100% cena ir veikala plauktā ar visu nodokli. Nē, nē, cena ar PVN ir 100%+21%.
2. Kad ir dota cena bez PVN, tad 21% tiek pierēķināts klāt pie šīs cenas. PVN var aprēķināt vairākos veidos. Dalot cenu ar 100, reizinot ar 21. Otrs veids ir reizināt cenu bez PVN ar 0.21. Pilno cenu ar PVN var uzzināt reizinot cenu bez PVN ar 1.21.
3. Preces tara arī vispirms tiek pieskaitīta precei bez PVN, tad no kopējās summas tiek rēķināts PVN.
4. Ja precei dota atlaide, tad vispirms aprēķina atlaidi cenai bez PVN. Tad PVN rēķina no rezultāta cenas, kurā jau ir atlaide.
5. Ja ir dota cena ar visu PVN, ir jāizrēķina pareizā cena bez nodokļa un īstais PVN. Lai uzzinātu īsto 100% cenu, to var iegūt divos veidos:
a) Dalot preces cenu ar 121, tad reizinot ar 100
b) Vai arī pilno summu ar PVN dalīt ar 1.21
Atlikumā paliek PVN summa
6. PVN no pilnās cenas = dalot šo cenu ar 121, reizinot ar 21

Piemēri, lai saprastu, kurā pusē iegrāmatot preces iepirkumu un PVN, debetā vai kredītā. Kur rakstīt kopējo cenu:
1) Uzņēmums pērk izejvielas 100.00, samaksā ar pārskaitījumu.
No bankas konta jāsamaksā pilna summa, 121.00 aiziet izejvielu piegādātājam. 21.00 no šīs summas izejvielu piegādātājam jāsamaksā valstij, bet ražotājs var dabūt atpakaļ. Lai atgūtu izdevumus par PVN, būs jāliek lielāks uzcenojums pārdodot saražoto preci.
PVN 21% no 121.00 = 21.00
Debets
D2110 100.00 (tiek pirktas izejvielas)
D5721 21.00 (PVN)
(priekšnodoklis, var dabūt atpakaļ) 
Kredīts
K2620 121.00 (pārskaitījums izejvielu piegādātajam)

2) Iepirktas preces pārdošanai ar pārskaitījumu 242.00 ar PVN. No bankas konta jāsamaksā pilna summa, 242.00 aiziet preces piegādātājam. 42.00 no šīs summas ražotājam jāsamaksā izejvielu piegādātājam, bet tirgotājs var dabūt atpakaļ. Lai atgūtu izdevumus par PVN, būs jāliek lielāks uzcenojums pārdodot iepirkto preci.
Prece bez PVN = 242 : 1.21 vai 242 : 121 x 100 = 200.00
PVN = 200.00 x 0.21 vai 242.00 – 200.00 = 42.00
Debets
D2130 200.00 (iepirktas preces pārdošanai)
D5721 42.00 (PVN)
(priekšnodoklis, var dabūt atpakaļ) 
Kredīts
K2620 242.00 (pārskaitījums preču piegādātājam)

3) No piegādātāja saņemta prece tālāk pārdošanai ar pilnu rēķinu 363.00. No šīs summas preču cena 292.00, tara 8.00.
Prece plus tara 292.00 + 8.00 = 300.00
PVN = 363.00 : 121 x 21 = 300.00 x 0.21 = 63.00
Kopā samaksāts 292.00 + 8.00 + 63.00 vai 300 x 1.21 = 363.00
Debets (292+8+63)
D2130 292.00 (iepirktas prece pārdošanai)
D7610 8.00 (tara)
D5721 63.00 (PVN)
(priekšnodoklis, var dabūt atpakaļ)
Kredīts
K5310 363.00 (Rēķins no preču piegādātāja)

4) No kases samaksā par preču pārvadāšanu 60.50
Tā ir pilna cena ar PVN, jāiegrāmato pakalpojuma cena plus PVN
Cena bez PVN
60.50 : 121 x100 = 50
60.50 : 1.21 = 50
PVN
60.50 :121 x 21 = 10.50
50.00 x 0.21 = 10.50
50.00 + 10.50 = 60.50
Debets (50+10.50)
D7620 50.00 (maksa par preču transportu)
D5721 10.50 (PVN)
(priekšnodoklis, var dabūt atpakaļ)
Kredīts
K2610 60.50 (samaksāts no kases par preču piegādi)

5) Pārdota pašražotā produkcija par 484.00, ieņēmumi 400.00, PVN summa 84.00 jāsamaksā valstij.
Debets
D2310 484.00 (preces pārdotas)
Kredīts (400+84)
K6110 400.00 (ieņēmumi no savas preces pārdošanas)
K5721 84.00 (PVN) jāmaksā valsts kasē

6) Uzņēmums iepērk preces pārdošanai par 200.00 no mājražotāja PVN nemaksātāja. Šajā gadījumā iegrāmatojot var saputroties, jo PVN iegrāmatošana ir otrādāka (kredītā, it kā preces tiek pārdotas), kā pērkot preces no PVN maksātāja (debetā).
Debets
D2130 242.00 (iepirktas preces pārdošanai no PVN nemaksātāja)
Kredīts (200+42)
K2620 200.00 (samaksāts par precēm pārdošanai no PVN nemaksātāja)
K5721 42.00 (PVN) jāmaksā valsts kasē

7) Tiek pārdota prece, kura ietilpst reversā nodokļa maksāšanas kārtībā.
Debets
D2310 200.00 (pārdota prece reversā nodokļa maksātājam)
Kredīts
K6110 200.00 (ieņēmumi no savas preces pārdošanas)

PVN aprēķins kopā:
Debets (no iepirktajām precēm, izejvielām)
21.00
42.00
63.00
10.05
Summa: 136.50
Kredīts (no pārdotajām precēm)
84.00
42.00
Summa: 126.00
Beigu saldo, starpība (- 10.50)

Valstij jāsamaksā starpība, par kuru debets pārsniedz kredītu
Var dabūt naudu atpakaļ no valsts, ja kredīts pārsniedz debetu

Uzņēmums var dabūt no valsts atpakaļ 10.50 eiro pārmaksāto PVN kā priekšnodokli. Tas liecina arī par to, ka uzņēmums ir daudz iepircis, mazāk pārdevis.
 
Tēma:

PVN Eiropā un citur pasaulē

No kursa darba SIVA koledžā, Gints Veiss
Pirmo reizi pievienotās vērtības nodoklis tika ieviests Francijā 1954.gadā. Tālākajos gados tas kļuva plašāk pielietots pēc 1957.gadā Romā parakstītā Eiropas Ekonomikas asociācijas dibināšanas līguma. Valstis, kas to bija parakstījušas, saskaņoja savas nodokļu sistēmas, lai izveidotu Kopējo tirgu. 1967.gadā otrā EEA Padomes direktīva deklarēja PVN par galveno netiešo nodokli Eiropā, liekot visiem Kopējā tirgus locekļiem ieviest šo nodokli savās nodokļu sistēmās līdz 1972.gada beigām. 1967.gadā pievienotās vērtības nodoklis sāka darboties Dānijā, 1968.gadā Vācijā. EEA Padomes 1977.gada sestā direktīva apstiprināja Eiropas pievienotās vērtības nodokļa sistēmas pamatu, kas veicināja šī nodokļa iekasēšanu Eiropā. Pēdējie labojumi tika izdarīti 1991.gadā ar desmito direktīvu, un tās noteikumi bija iekļauti visos EEA dalībvalstu nodokļu tiesību aktos.
Sākotnēji EEA ietvēra tikai Eiropas kapitālistiskās valstis. 1993.gadā European Economic Community tika pārdēvēta par European Community, kas šobrīd tulkojas kā Eiropas Kopiena. Ar Māstrihtas līgumu tika likti pamati nākamajai Eiropas Savienībai, kurai pievienojās Austrumeiropas valstis. Līdz ar jaunu dalībvalstu pievienošanos pievienotās vērtības nodoklis kļuva par dominējošo netiešo nodokli gandrīz visās Eiropas valstīs.
Citur pasaulē pievienotās vērtības nodoklis ir guvis izplatību, pateicoties tā panākumiem Eiropā. To iekasē lielākajā daļā pasaules valstu, apzīmē ar Value added tax (VAT), katrā valstī lietojot arī savu abreviatūru. Pārējās valstīs, kurās nelieto pievienotās vērtības nodokli, tiek lietots preču pārdošanas nodoklis.
Pašlaik vispārējais PVN iekasēšanas mehānisms daudzās valstīs ir identisks. Šī nodokļa maksātāji ir juridiskas personas un personas, kas nodarbojas ar komercdarbību. Pievienotās vērtības nodoklis tiek iekasēts atkārtoti katrā ražošanas un pārdošanas posmā, kad prece pārvietojas no pirmā ražotāja līdz gala patērētājam. Ar nodokli apliekamo bāzi nosaka, pamatojoties uz pievienoto vērtību katrā ražošanas un apgrozības posmā.
Dažādām valstīm ir atšķirīgas pieejas PVN likmju noteikšanai. Likmju vidējais līmenis svārstās no 15 līdz 25%. ES valstīs tās tiecas turēties pie 20%. Ungārijā ir visaugstākā PVN likme. Augstas PVN likmes ir Dānijā un Zviedrijā. Daudzās valstīs likmju skalu izmanto atkarībā no produkta veida un tā sociālekonomiskās nozīmes. Zemākas likmes (2–10%) attiecas uz pārtiku, medicīnas un bērnu produktiem. Standarta (pamata) likmes (12–23%) rūpniecības precēm un pakalpojumiem. Augstākas likmes (vairāk nekā 25%) ir luksusa precēm. Latvijā PVN arī pārtikai ir standarta likme, Latvijā un Lietuvā pārtikai ir visaugstākais PVN, citās Eiropas valstīs pārtikai ir pazeminātas likmes pievienotās vērtības nodoklis.
Viszemākā VAT likme Eiropā ir Andorā. Likme ir 4.5%, nodoklis saucas IGI. Andora ir maza valstiņa Pireneju kalnos. Pazeminātā nodokļa likme ir nozīmīgs tūristu piesaistes avots. Uz Andoru dodas iepirkšanās tūristi, kuri cer iegūt ekskluzīvas preces par lētākām cenām. Tirdzniecība ar importētām precēm ir ļoti aktīva, imports pat sastāda miljardu eiro gadā, lai arī valsts ir maza un tās iedzīvotāji daudz preču nepatērē.

Preču pārdošanas nodoklis
Pasaulē ir valstis, kurās nav pievienotās vērtības nodokļa, šajās valstīs PVN aizstāj preču pārdošanas nodoklis. Latvijā tas bija pazīstams kā apgrozījuma nodoklis. Pasaulē nav gandrīz nevienas valstis, kurās preču pārdošanai netiktu uzlikts nodoklis. Nodokļa pārdodamajām precēm nav Katārā, Brunejā un Vatikānā. Preču pārdošanas nodoklis tiek uzlikts tikai pie preces pārdošanas pircējam. Vai arī vēl pie preces iepirkšanas, ja ar šo nodokli tiek aplikts imports. Pārējā preces starpniecības ceļā šis nodoklis netiek maksāts.
PVN tiek maksāts no katra starpniecības posma, taču katrs starpnieks var atskaitīt to nodokļa daļu, kas bija jāmaksā iepriekšējam starpniekam. Preču pārdošanas nodokļa iekasēšana ir saprotamāka. Arī likme biežāk ir zemāka. PVN rēķini reizēm ir tik sarežģīti, ka tiem nav iespējams izsekot. Valsts ņem, tad dod atpakaļ, ņem vēlreiz, atkal dod atpakaļ. Šie sarežģītie preces ceļi ir laba augsne PVN izkrāpšanas shēmām, kad prece tiek pārdota pa “karuseli”.
Tomēr pasaulē ir tendence preču pārdošanas nodokli aizstāt ar pievienotās vērtības nodokli. ASV tiek daudz diskutēts, vai būtu lietderīgi aizstāt pārdošanas nodokli Sales tax ar pievienotās vērtības nodokli VAT (Value added tax). Aizstāšanas aizstāvji apgalvo, ka VAT apgrūtinātu nodokļu nemaksāšanu. VAT iekasētu no visām Amerikā pārdotajām precēm, tostarp pirkumiem tiešsaistē. Nesamaksātie nodokļi no interneta pārdošanas sola miljardus potenciālo ienākumu, kas varētu finansēt skolas, tiesībaizsardzības un sociālos pakalpojumiem.
Pretinieki tomēr atzīmē daudzus iespējamos pievienotās vērtības nodokļa trūkumus, palielinot izmaksas uzņēmumu īpašniekiem visā ražošanas ķēdē. Tā kā pievienoto vērtību aprēķina katrā pārdošanas procesa posmā, grāmatvedības uzskaite rada lielāku slogu uzņēmumam, kas pēc tam uzliek patērētājam papildu izmaksas. Tas kļūst sarežģītāk, ja darījumi nav tikai vietēji, bet starptautiski. Dažādām valstīm var būt dažādas interpretācijas par to, kā nodoklis tiek aprēķināts. Tas palielina birokrātiju.
Sales tax likmes katrā ASV štatā ir atšķirīgas, tās nosaka štata likumdošana. Tenesijas un Misisipi štatā Sales tax ir 7%, Pensilvānijā, Kentuki, Merilendā un Mičiganā ir 6%, Džordžijā, Alabamā un Havaju salās ir 4%, Aļaskā, Ņūhempšīrā un Oregonā 0%. Citos štatos ir vēl savādākas likmes, lielākoties no 2% līdz 7%. Atsevišķām preču grupām tiek pielietotas samazinātās nodokļa likmes.
Preču pārdošanas nodokļa ieviešanas Eiropā priekšnoteikums bija līdzekļu trūkums sakarā ar milzīgajiem militārajiem izdevumiem 1.pasaules kara laikā. Šis nodoklis tika iekasēts atkārtoti katrā preču pārvietošanas posmā no ražotāja līdz patērētājam. Tā rezultātā ievērojami pieauga pārdoto preču cena, kas izraisīja lielu neapmierinātību gan pircēju, gan ražotāju vidū. Patērētāji bija spiesti pirkt preces par paaugstinātu cenu, kas radās no vairākkārtējas nodokļa uzlikšanas. No otras puses, ražotāji cieta ievērojamus zaudējumus, jo samazinājās pieprasījums pēc saviem produktiem.
Tas bija priekšnoteikums tam, ka pēc Pirmā pasaules kara nepopulārais nodoklis tika atcelts, bet ne ilgi. Valsts budžets, kuru lielā mērā apgrūtināja izdevumu pieaugums Otrā pasaules kara laikā, pieprasīja papildu ienākumu avotus. Preču pārdošanas nodoklis jaunā kvalitātē tika atjaunots. To sāka iekasēt vienu reizi un parasti mazumtirdzniecības posmā, tādējādi būtiski nemazinot kapitāla apgrozījumu. Naudas plūsma kasē arī notika straujāk, jo palielinājās apgrozījums.
Vienlaikus šādā situācijā valsts cieta zināmus zaudējumus, jo zaudēja daļu ienākumu un nespēja pilnībā kontrolēt visus preču ražošanas un aprites posmus. Valstij bija iespēja kontrolēt tikai pēdējo apgrozības posmu - mazumtirdzniecību. Apliekot ar nodokli preču pārdošanu vairākas reizes, iestādēm bija iespēja saņemt pilnīgāku informāciju par preču aprites ceļiem. Iepriekš minētie faktori bija galvenie iemesli pievienotās vērtības nodokļa radīšanai, kas ļāva valstij kontrolēt visu preču ražošanas un aprites procesu, ieskaitot vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību.

Pievienotās vērtības nodokļa likmes Āzijā
Āzijas kontinentā pievienotās vērtības nodokļa vietā bieži vien pielieto preču pārdošanas nodokli. Pievienotās vērtības nodoklis ir Eiropas parauga prioritāte. Kādreiz arī Latvijā bija apgrozījuma nodoklis, kas arī vairāk ir pielīdzināms preču pārdošanas nodoklim. Reizēm ir pagrūti atšķirt, par kuru nodokli ir runa, jo abu nodokļu pielietojums ir līdzīgs. Statistikas datos abu nodokļu veidi tiek uzskaitīti kā līdzvērtīgi viena veida nodokļi. Āzijas valstīs šī nodokļa likme ir salīdzinoši zema, lai tirgotājiem būtu stimuls to maksāt.
Ievērojamu nodokļu ienākumu bāzi pievienotās vērtības nodoklis dod Ķīnā. Šajā valstī nodoklis “Zeng Zhi Shui” ir veidots pēc Eiropas parauga, ir daudzpakāpju nodokļu likmes no ļoti zemas līdz vidējai. Ķīnā pievienotās vērtības nodokļa likme vairākus gadus atpakaļ bija 17%, 2019.gada aprīlī ir pieņemta 13% likme. Tā ir zemāka likme par vidējo Eiropā.
Taizemē PVN (7%) ir iekļauts visu preču un pakalpojumu cenā, kā arī restorānu rēķinos. Lai tūristam atmaksātu PVN, ir jāveic pirkums vienā veikalā (apzīmēts kā «VAT Refund for Tourists») vismaz 2000 batu vērtībā. Pēc pirkumu tiek izsniegta īpaša kvīts par PVN atmaksu.
Malaizijā ir tirdzniecības un pakalpojumu nodoklis ar likmi 10%, vīna un degvīna produktiem - 20%, cigaretēm - 25%. Pakalpojumu nodokļus maksā no visiem sniegtajiem pakalpojumiem 5% apmērā.
Japānā ir fiksēts preču pārdošanas nodoklis, ko dēvē par "patēriņa nodokli". Kopš 2014.gada valstī tas bija 8%, tika iekļauts preču cenā. 2019.gada oktobrī patēriņa nodoklis tika palielināts līdz 10%. Pirms nodokļa palielināšanas bija vērojams iepirkšanās bums, it sevišķi tika pirktas mēbeles un sadzīves tehnika. Līdz 2014.gadam patēriņa nodokļa likme bija 5%. Dažos lielos veikalos, tūristam uzrādot pasi ar vīzu, izsniedz čeku un atskaita preču pārdošanas nodokli uz vietas. Čeku pievieno vīzai ar skavotāju. Izceļojot no valsts, pirms vīzu kontroles veikšanas ir nepieciešams izsniegt kvīti īpašam darbiniekam.
Tādās attīstītās valstīs kā Japāna vai Singapūra preču pārdošanas nodokļa likme ir diezgan zema. Dzīves dārdzības apstākļos ir lietderīgi uzturēt zemu preču pārdošanas nodokļa likmi, lai nepalielinātu jau tā nesamērīgi augstās cenas. Japānā ir ļoti augsta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme 55,95%.
Saūda Arābija un AAE ieviesa pievienotās vērtības nodokli pavisam nesen, 2018.gada janvārī, Bahreina 2019.gada janvārī 5%. Omāna ieviesa 2019.gadā. Katārā nodokļa no preču pārdošanas vēl nav. Persijas līča valstis ir bagātas ar ienākumiem no naftas, nodokļi no preču pārdošanas tām nebija tik aktuāli.
Butānā ir visaugstākā pievienotās vērtības nodokļa likme pasaulē, taču nevajadzētu domāt, ka šis nodoklis ir pārāk plēsonīgs. Pievienotās vērtības nodoklis Butānā un Indijā ir pazīstams kā GST (Goods and Services Tax), kas tiek pielietots arī Austrālijā, Kanādā, Malaizijā un Singapūrā. Šajā Himalaju valstī ar mazu iedzīvotāju skaitu tiek īstenota pēc pašu vārdiem revolucionāra nodokļu reforma. Augstais nodoklis apvieno sevī PVN, akcīzes un muitas nodokli.
Pārdošanas nodoklis bija visizplatītākais nodoklis Butānā, ko iekasēja par visām precēm un pakalpojumiem no ievešanas vietas vai ražošanas vietas līdz pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas vietai. Ēdot restorānā, tam bija pārdošanas nodoklis, kas minēts rēķina apakšdaļā, ko sauca arī par pakalpojumu nodokli. Kamēr prece nokļuva līdz pircējam, nodoklis pilnā apmērā tika pieskaitīts precei vairākas reizes.
Ieviešot jauno nodokļu sistēmu 2016.gadā, Butāna ieviesa pievienotās vērtības nodokli. Butānā tas ir lielākais valsts ieņēmumu avots. Lai arī likme ir ļoti augsta, pie jebkuras preces pārdošanas ir iespēja atskaitīt to nodokļa pievienotās vērtības daļu, kura tika samaksāta pie preces iepirkšanas. Pārdodot preci ir iespēja atgūt arī muitas nodokli.
Tēma: ,

PVN grāmatošana

Iegrāmatojot iepirktās un pārdotās preces, vienmēr seko līdzi aile ar PVN. Tādēļ rodas jautājums, kādēļ tas ir tik sarežģīti, cik reizes tas nodoklis tiek rēķināts? Ražotājs pērk izejvelas, klāt PVN, sūta preci uz veikalu, atkal klāt PVN, prece tiek pārdota pircējam, atkal PVN. Vai tad pievienotās vērtības nodoklis tiek skaitīts visam, un tiek norēķināts vairākas reizes? Tad jau tas sastāda nevis 21% no preces cenas, bet vairāk.
PVN tiek rēķināts pilnīgi visām precēm un pakalpojumiem jebkurā ražošanas vai pārdošanas posmā, tā ka šis nodoklis var tikt samaksāts divas, trīs, četras vai piecas reizes. Jo vairāk starpnieku, jo biežāk PVN iznāk maksāt. Tātad PVN var sasniegt arī 100% un vairāk no preces cenas.
Lai tā nenotiktu, katram starpniekam ir jāsamaksā tikai daļa no PVN. Viss pilnais PVN 21% sastāv no daudzu starpnieku samaksātajām daļām. Pērkot izejvielas, tiek aprēķināts pilns PVN, taču uzņēmumam jāsamaksā tikai neliela daļa no šī nodokļa. Kad prece ir nosūtīta veikalam, tāpat tiek rēķināts pilns PVN, veikalam arī ir jāsamaksā daļa no nodokļa, nevis pilna summa.
Kādēļ nevarētu būt vienkāršāk, tirgot izejvielas un preces starpniekiem bez PVN, bet veikalā pircējiem ar PVN. Tas būtu taisnīgāk un loģiskāk, taču tajā visā slēpjas sava shēma.
Ražotājs rēķina pilnu PVN savai pārdodamajai precei, no tā atskaita citu pilno PVN, kuru tas samaksāja par izejvielām. Uzņēmums valsts kasē samaksā starpību. Arī tirgotājs valsts kasē samaksā nevis visu PVN, bet starpību.
Valsts par vienas preces pārdošanu iekasē daļu no ražotāju, daļu no vairumtirgotāja, daļu no veikala. 21% PVN ir viss nodoklis kopā, taču no šiem 21% var būt, piemēram, 7% no ražotāja, 7% no vairumtirgotāja, 7% no veikala. Kad pircējs nopērk preci ar visu 21%, viņš nesamaksā valstij, bet tikai kompensē tirgotāju un ražotāju izdevumus par PVN. 
Kā var nojaust pēc šīs shēmas, tad PVN tiek pakāpeniski jau maksāts, kad prece tiek ražota un piegādāta veikalam, bet vēl pircējs to nav nopircis. Ja preci vispār neviens nenopērk vai tā tiek tirgota ar atlaidi, zaudējumus par samaksāto PVN uzņemas ražotājs un tirgotājs. Pircējs veikalā šajā gadījumā tikai sedz ražotāja un tirgotāja izdevumus.

PVN maksātāji
Ko nozīmē tāds dīvains vārdu salikums "PVN maksātājs"? Pirmajā brīdī šķiet, ka tas ir pircējs veikalā, kurš lielveikalā ir nopircis desu. Taču nē, viss ir tieši otrādi. PVN maksātājs ir veikals, kurš desu pārdeva. Taču desas pircējs ir "PVN nemaksātājs".
Šis dīvainais statuss regulējas atkarībā no tā, kurš maksā PVN valstij. Veikals maksā PVN valsts kasē, bet pircējs veikalā maksā nevis valstij, bet gan veikalam.
Īpatnības aprēķinos rodas tad, kad uzņēmums pērk tehniku, ražošanas līdzekļus savam uzņēmumam, lai tas darbotos. Pērkot automašīnu, uzņēmums ir spiests par to samaksāt PVN. Taču ir iespēja šo samaksāto PVN dabūt atpakaļ no valsts, jo tas ir ražošanas līdzeklis.
Lai dabūtu samaksāto PVN atpakaļ no valsts, uzņēmumam ir jābūt PVN maksātāja statusā. Ja uzņēmums ir PVN nemaksātāja statusā, samaksāto PVN atpakaļ no valsts nevar dabūt.
Lielākoties PVN maksātāji ir juridiskās personas, bet PVN nemaksātāji fiziskas personas. Arī mazi individuāli uzņēmumi un mājražotāji var būt PVN nemaksātāji. Pats dīvainākais ir šis vārdu salikums "PVN nemaksātājs", kas maldīgi vedina uz domām, ka šīs personas ir atbrīvotas no nodokļa. Reāli tā nav, arī šie "nemaksātāji" samaksā PVN, tikai maksā paši to nezinot. Tie maksā nevis valstij, bet gan tirgotājam.
Teorētiski "PVN nemaksātājs" varētu arī šo nodokli nesamaksāt, bet kurš gan tirgotājs gribēs nodarboties ar labdarību. Ja tirgotājs kā "PVN maksātājs" ir samaksājis nodokli par iepirkto desu, tad viņš negribēs pārdot pircējam šo pašu desu par pazeminātu cenu, kurā nav ierēķināti izdevumi par PVN. Pircējs veikalā varētu pieprasīt desu bez nodokļa, jo viņš ir "PVN nemaksātājs", taču pārdevējam tas radītu zaudējumus.

PVN nemaksātāji
Amatnieki un individuālie uzņēmumi ar mazu apgrozījumu lielākoties ir PVN nemaksātāji. Tie kārto vienkāršā ieraksta grāmatvedību, lieto tikai vienu aili ar pilnu cenu. Ja mājražotājs kaut ko gatavo, viņa precei ir kāda cena un pašizmaksa. Viņš vadās tikai pēc pašizmaksas. Tādēļ PVN nemaksātāji lielākoties ir mazi nišas uzņēmumi, kuri iepērk maz izejvielu vai preču, peļņu gūst ar intelektu, mākslu vai dizainu.
Kādas priekšrocības tas dod? PVN nemaksātāji, pilnībā apejot PVN, var tirgoties savā starpā. Parasts cilvēks arī ir PVN nemaksātājs, es varu nopirkt sedziņu no mājražotāja pa tiešo bez PVN. Ja šī sedziņa ir veikalā, tad būs jāmaksā PVN. Tādēļ PVN nemaksātāji pelna ar tiešo tirdzniecību bez starpniekiem. Tie realizē produkciju gadatirgos, tirdziņos vai ar piegādi mājās. Nodokļi tiek maksāti ar licencēm un patentmaksām.
Viss izdevīgums zūd, ja tirgošanā tiek iesaistīts "PVN maksātājs". No PVN nemaksātāja starpniekam vai veikalam jāpērk par cenu, kurā nav PVN, taču nodoklis jāskaita klāt, jāgrāmato vēl klāt pie šīs cenas PVN, jārēķina jauna augstāka cena.
Ja mājražotājs pārdod austu vilnas segu par 100 eiro tirgū, pircējs priekš sevis to var nopirkt. Taču veikalam, starpniekam būs jāpērk šī sega par 100 eiro, plus jāpierēķina 21 eiro PVN. Pircējam šī sega būs jāpārdod ar visu PVN, tas ir 121 eiro plus uzcenojums.
PVN maksātāji pamatā ir uzņēmumi vai veikali, kuri tirgo preci tālāk. Ja uzņēmums negribētu par segu maksāt PVN, to varētu nopirkt kāds darbinieks kā privātpersona, tā būtu viņa personīga manta, kuru varētu nest uz mājām, uzņēmuma inventarizācijā un bilancē šī sega neuzrādītos. Taču uzņēmumam vēl ir jāpiemaksā PVN, jo pēc būtības tam šī sega jāpārdod tālāk, jāizmanto preču ražošanā vai jāgūst kāds peļņu nesošs "ekonomiskais labums".
Pēc noteikumiem PVN maksā preces pārdevējs, ja tas ir "PVN maksātājs". Savukārt preces pārdevējs "PVN nemaksātājs" nodokli nemaksā, bet nodokli tāpat jāmaksā vēl klāt pārpircējam, kurš ir "PVN maksātājs", vārdu sakot zūd izdevīgums.
Lielākoties veikals tikai paņem preci pārdošanai, vēl neko nemaksā, iepirkto preci no mājražotāja cenšas pārdot pircējam ar visu PVN, tikai pēc tam sadala naudu. Viena summa mājražotājam, PVN valstij.

Reversais nodoklis
Reversajā kārtībā PVN valsts budžetā maksā preces vai pakalpojuma pircējs. Šī nodokļu maksāšanas kārtība ir līdzīga kā pērkot preci no PVN nemaksātāja. Preces pārdevējs pārdod preci bez PVN, šo nodokli nemaksā. Pircējs pierēķina klāt PVN, kuru samaksā valstij. Apgrieztā nodokļa maksāšanas kārtība vairāk atgādina preču pārdošanas nodokli.
Reversais nodoklis tika ieviests nozarēs, kurās vērojama augsta krāpšanās ar PVN atmaksāšanas shēmām. Pārdevējs PVN “reversā” (apgrieztā) maksāšanas kārtība piemērojama noteiktām preču vai pakalpojumu kategorijām, ja piegādātājs (pakalpojumu sniedzējs) un preču (pakalpojumu) saņēmējs ir reģistrēti PVN maksātāji un darījums veikts iekšzemē:
Kokmateriālu piegādei, metālizstrādājumu piegādei, būvniecības pakalpojumiem, būvizstrādājumu piegādei, mobilo telefonu, klēpjdatoru, planšetdatoru un integrālo shēmu, sadzīves elektronisko iekārtu piegādēm, graudaugu un tehnisko kultūru piegādēm, neapstrādātu dārgmetālu piegādēm, spēļu konsoļu piegādēm.

Tēma: ,

Aizgājušais Google plus

Sākotnēji pagātnē aizgājušajā sociālajā tīklā Google Plus varēja draudzēties, runāt par pasaules jaunumiem, arī iepazīties un sarunāties ar web kameras palīdzību. Aptverot visu spektru, kaut kas izdevās labāk, bet kaut kas buksēja un nīkuļoja. Arī tad, ja kaut kas izdevās, tam traucēja visādas liekas funkcijas. Vislielākās perspektīvas bija fotogrāfijām. Facebook vai draugos bija iespēja dalīties tikai ar saviem nedaudzajiem draugiem, radiem un paziņām. Lai bildes tiktu daudz skatītas, jāsavāc milzu skaits draugu un jābūt pašam ļoti aktīvam.

Youtube kanālu grupēšanas saraksta veidošana

Youtube ir nozīmīgs informācijas avots. Kādreiz bija iespēja, bet taču tagadējā versijā nav iespējams sagrupēt abonētos kanālus. Juku jukām izvietojas kanāli par mūziku, Ameriku, politiku, kaķiem un ēdieniem. Blogger rakstu savā blogā ir iespēja izmantot par youtube kanālu sagrupēšanas lapu. Lai nokļūtu vajadzīgajā kanālā var iet caur sava bloga lapu. Uzdevums ir diezgan sarežģīts. It sevišķi, ja ir vēlēšanās sakārtot 200 abonētos kanālus. Kas ir vajadzīgs, lai to paveiktu?


Tīras vai nolietotas sejas maskas

Sejas maskas daudziem nepatīk, jo tās traucē brīvi elpot. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka nepatīkama ir nolie­totas maskas valkā­šana. Ilgstoši lieto­jot vienu masku, tās nēsātājs ierauj elpceļos tos baciļus un vīrusus, kurus aiztu­rēja sejas maska. Jauna nesen uzlikta sejas maska elpošanai ir patīkamāka. Nav jau­šami dažādi smārdi, kas rodas no sastā­vējuša gaisa. Lietojot sejas masku ilgāk un atkārtoti, sal­vatei līdzīgo maskas smaržu nomaina dažādas smakas. Lai sejas maskas lietošana kļūtu patīkamāka, izeja ir to mainīt pēc iespējas biežāk.
Nu labi, bet tie taču ir milzu izdevumi! Ja esmu nopircis nelielu daudzumu dārgas maskas, tad es tās taupu. Masku lieku kabatā, lietoju to visu mēnesi. Daļai sabiedrī­bas ir priekšstats, ka pietiek ar vienu interesanta dizaina mazgājamu sejas masku uz visu sezonu. Tādā veidā sejas maska uzkrāj baktērijas no savas elpas. Jauna lētāka vienreiz lietojama sejas maska ir patīka­māka lieto­šanā kā dārgāka lietota sejas maska.
Mazgājamu masku tāpat būtu labi mainīt jau pēc stundas lietošanas, turēt rezervē tīru masku kolekciju. Vēlams tās mazgāt pēc katras lietošanas reizes. Desmit mazgājamas sejas maskas var izmaksāt tikpat daudz cik 200 vienreiz lietojamas sejas maskas. Tāpat mazgā­jamas maskas nolietojas, pēc kāda lietošanas laika tās būs jāizmet.
Racionālāk ir pirkt lētāko vienreiz lietojamo sejas masku piedāvājumu interneta veikalā ar krietnu rezervi. Iepērkot lielu daudzumu ar rezervi rodas vēlme sejas maskas netaupīt, lietot jebkurā situācijā jaunu.
Sejas masku viltošana, neatbilstība sertifikātiem bija 2020.gada pavasara īpatnība, kad pieprasījums bija augsts, piedāvājums ierobežots, cenas astronomiskas. Šobrīd 2021.gadā medicīniskās sejas maskas vairs neatmaksājas viltot, jo ražošanas process ir automatizēts, vairumtirdzniecības cenas zemas, ir daudz sertificētu ražotāju.


Var rasties maldīgas iedomas, ka dārgākas medicīniskās zilās sejas maskas ir labākas. Varbūt tām ir tikai lielāks uzcenojums. Aptiekā var būt ierobežota izvēle un dārgāk. Cena ietekmē psiholoģiski. 2020.gada rudenī vienā mēnesī interneta veikalā 220.lv pirku vienu kastīti ar 50 sejas maskām 3A Medical par 11 eiro un otru kastīti no cita ražotāja Changzhou Shuangma Medical nedaudz vairāk par 3 eiro. Varētu domāt, ka vienas no tām ir 4 labākas, taču tā nav. Saitā alibaba.com šīm sejas maskām ir gandrīz vienādas vairumtirdzniecības cenas. Arī pēc materiāla tās ir vienādas.
Veikalā Elvi sejas maskas tumši zilajā kastītē QJMDM no Hubei Qianjiang Kingphar Medical kastīte 2021.gada februārī maksāja 9.99 eiro, interneta veikalā 220.lv tādas pašas maskas maksāja 3.63 eiro.
Ja sejas maskas par 3 eiro kastītē liekas par lētu, tad labāk ir pirkt dārgāk, jo ir svarīga pārliecība par kvalitāti. Var pirkt dažādu ražotāju maskas, salīdzināt. Varbūt pēc skata vienādas dārgākas sejas maskas ir nedaudz labākas. Taču tas kļūst par mīnusu, ja sejas maskas taupu un lietoju atkārtoti.
Pērkot dārgākas sejas maskas labāk ir netaupīt naudu un nopirkt lielāku daudzumu par dārgāku cenu. Jo vairāk masku ir rezervē, jo mazāka vēlme tās taupīt un lietot ilgstoši. Ierobežots skaits sejas masku veicina to taupīšanu.
Pērkot lētāk, kādā veidā ir iespējams pārliecināties, vai sejas maska vispār kaut ko filtrē? Sejas maskām ir 3 slāņi, no kuriem vidējais ir filtrējošais slānis. Maskas var būt dažāda materiāla, taču filtrāciju pret vīrusiem nodrošina vidējais melt-blown audums. Sagriežot sejas masku, var ievērot, ka vidējais slānis ir blīvs un atgādina papīru. Ārējais slānis ir caurspīdīgs un plāns kā aizkars.
Sejas maska, kuras vidējā slānī ir meltblauns, aiztur ūdeni. Ielejot maskā šķidrumu, tas ilgstoši paliek virspusē. Darbības princips ir līdzīgs kā higiēniskajām paketēm. Sejas maska no spanbonda ūdeni uzsūc pamazām, bet ātrāk. Kokvilnas maskai ūdens tek cauri.
Šobrīd ir pagrūti atrast zilo medicīnisko masku bez melt-blown, taču kritiskāk jāvērtē sejas maskas daudzās krāsās ar nemedicīnisku dizainu. Izvēloties krāsainu masku, nevajadzētu meklēt norādes uz sertifikātu, biežāk tāda nav, pietiek ar norādēm uz melt-blown. Ir liela iespēja, ka krāsainā maskā filtrējošā slāņa nav. Sertificēta medicīniskā maska ir zila, balta, varbūt zaļa. Jebkuras citas krāsas sejas maskas vairs nav medicīniskās maskas. Ražotājam ir pagrūti piedāvāt medicīnas preču tirgū dažādas krāsas maskas, jo mediķiem nevajag karnevālu. Toties ražotājiem, kuriem nav sertifikāta, galvenais ir izpatikt pircējiem.
Var būt šaubas un neuzticība, ja sejas maskas maksā ļoti lēti. Kā noteikt, vai lētas sejas maskas tik tiešām ir uzticamas? Pērkot internetā ir iespēja detalizēti izpētīt sejas masku ražotāju. Ir nepieciešamas sejas masku iepakojuma fotogrāfijas no visām pusēm, kur var skaidri atpazīt ražotāju.
Augstākā aizsardzības klase standarta taisnstūra formas vienreizlietojamajām trīs slāņu sejas maskām ir Type IIR. Uz kastītes tas ir norādīts. Vēl ir nepieciešams uzraksts “medical” vai “surgical”. Ja esmu atradis kastītes fotogrāfiju, meklēju ražotāju. Ja atrodas ražotāja mājas lapa, meklēju tur kastītes fotogrāfijas, kurām jāsakrīt. Bieži vien ražotāja mājas lapa neatrodas. Eju meklēt ražotāju saitā alibaba.com. Tur vajadzētu atrasties tieši tādām pašām sejas maskām ar tādu kastītes dizainu, precīzi tādiem parametriem. Saitā alibaba.com ir iespēja uzzināt vairumtirdzniecības cenu un plašāku informāciju par ražotāju. Tālāk meklēju, vai šīm sejas maskām ir sertifikāts.
Ķīnas ražotāju uzticamību var pārbaudīt šajā saitā. Ražotāju jāiekopē sadaļā Search virs tabulas, zem Excel. Ir pieejams arī viss sertificēto sejas masku ražotāju saraksts Excel formātā, kur var meklēt ar iekšējo meklētāju:

4.99 EUR
Hunan Changyuan Technology Co., Ltd.
Mājas lapa un profils Alibaba:

Autors: Gints Veiss
Tēma: , ,

Darba samaksa un kopējie izdevumi

Rēķinot algu un samaksu, grāmatvedim jāskatās no uzņēmuma puses. Darba alga vienmēr būs izdevumi un saistības. Visi nodokļi, kuri saistīti ar algu, arī ir izdevumi un zaudējumi. Lielākoties darbu uzskaita pēc laika, stundām un dienām, var būt darbs, kurā ir samaksa par padarīto. Tā var būt ražošana, montāža, pārdošana, pakalpojumi. Darba samaksa veido daļu no piedāvātā produkta pašizmaksas. Lai varētu šo naudu atpelnīt, jāpierēķina samērīgs produkta uzcenojums. Samaksa par padarīto stimulē vairāk censties. Samaksas lielums ir atkarīgs no pakalpojumu pieprasījuma un pārdošanas apjoma.

Operāciju konti ražošanas izdevumiem
Kad izejvielu iepirkšanas izdevumiem tiek lietots operāciju konts 7110, arī strādājošo algas kontā 7210 ir pie preču ražošanas izdevumiem. Šajā gadījumā tiek lietots konts 7210 "Strādnieku algas", kurā tiek sabērtas kopējā katlā visas darba izmaksas bez atlases (izmaksas pieaug). Tā ir kopējā samaksa, kura krājas par dažādiem darbiem, dažādās dienām un no dažādiem darbiniekiem.
Operāciju konts 7210 "Strādnieku algas" iekļauj tikai algas par ražošanas izdevumiem. Peļņas un zaudējumu aprēķinā tas iekļaujas sadaļā "Ražošanas izmaksas". Lai atpelnītu strādnieku algas, tiek skaitīti kopā ieņēmumi no preču vai pakalpojumu pārdošanas. Starpība ir bruto peļņa, kurai vajadzētu būt ar uzviju, jo vajadzēs arī segt administrācijas izmaksas un apkopējas algu.
Lai arī apkopēja arī ir šķietami ir strādnieks, konts 7210 "Strādnieku algas" ietver sevī tikai to darbinieku algas, kuri piedalās preces ražošanā vai pakalpojuma radīšanā. Apkopējas alga būs kontā 7240 "Pārējā personāla izmaksas".

Vēl ir kāda neloģiska nianse, kura var iedzīt izmisumā grāmatvedības iesācējus. Ja runa ir par veikalu, tas ir pakalpojums un jāsaprot tā, ka veikals nevis pārdod preci, bet "ražo" pakalpojumu. Veikalā pakalpojumu "ražo" pārdevējas, bet "neražo" apkopēja, apsargs un administrācija.
Veikals pēc grāmatvedības "neko nepārdod", tikai rada pakalpojumu, toties preci pārdod preces ražotājs, kuram preces pārdošana rada savus pārdošanas izdevumus - piegāde, reklāma.

Kādēļ debetā?
Kādēļ izdevumi ir debetā? Kāds no tiem var būt ieguvums? Operāciju konti sākotnēji ir kā kopējais katls, kurā krājas izdevumi. Jo vairāk izdevumu, jo katls pilnāks. Izmaksas pieaug, tādēļ tas ir debetā. Ieguvums tas ir pašam katla apjomam. Šo summu gada beigās sedz ienākumi. Pēc būtības šie konti ir virtuāli, no tiem netiek maksāts, samaksa aiziet no citiem kontiem. Kredītā ir rēķini par pakalpojumiem, kuriem pieaug izdevumi.
Izdevumiem var pieiet no divām pusēm. Sadārdzinās produkts, pieaug pašizmaksa, tie ir zaudējumi. Tas var būt arī ieguvums, jo dārgāks produkts, jo tas vērtīgāks. Ja produktu izdodas veiksmīgi pārdot, tad izdevumus izdodas atpelnīt ar uzviju. Skaitot algas 7210 kontā, darba samaksas segums ir atkarīgs no ienākumiem. Nespējot preci vai pakalpojumu pārdot, šis konts var palikt arī mīnusos, alga var palikt neizmaksāta. Ja kādā pozīcijā strādnieku algas 7210 kontā ir kredītā, tas nozīmē, ka no šī algu fonda kaut kas tiek ņemts nost, alga samazinās.
Ražojot preci, izdevumu sanāk daudz, pašizmaksu veido kopējās izmaksas. Alga ir tikai viena izdevumu pozīcija, kurai nevajadzētu būt pārmērīgi lielai. Lielus izdevumus jau veido izejvielas un iepirktās preces. Tāpat izdevumus veido transports, reklāma, tara un nodokļi. Vēl arī citas izmaksas, kā elektrība, siltums. Pakalpojuma cenai jābūt tik augstai, lai segtu visus izdevumus. Un jābūt maksātspējīgam pircējam, kurš to visu kompensēs.

Spoguļattēls no četrām pusēm
Strādājošo algas kontos 72xx ir debetā (pieaug), bet kredītā šī pati nauda nonāks kontā 5610 kā rēķins par darba samaksu (saistības), kurā arī ir sabērtas visas samaksas par darbiem bez atlases.
Konts 5610 arī ir kopējais katls, kurā krājas īsti rēķini par padarīto darbu. Rezultātos summas krājas, kuras pēc tam būs algās jāizmaksā no kases. Kamēr neesam tikuši līdz īstai samaksai, tikmēr kontu 5610 var skaitīt, atņemt, atdalīt nodokļus (pieaug saistības). Konts ir kredītā, ja ir paredzama samaksa par darbu. Vairāk 5610 ierakstu kredītā nozīmē arī lielākas izmaksas par padarīto, vairāku strādājošo darbu.
Šis konts ir operāciju kontu 72xx "Personāla algas" spoguļattēls. Ja 1000 eiro ir debetā kontos 72xx (izmaksas pieaug), tad 1000 eiro būs 5610 kredītā "Aprēķini par darba samaksu" (saistības pieaug). Algas konti 72xx ir kā virtuāls fonds debetā, konts 5610 kredītā "Aprēķini par darba samaksu" ir reāli aprēķināta samaksa, kura būs jāmaksā.
Vēl ir otrs spoguļattēls. Kredītā paliek kase, kad nauda tiek izmaksāta. Tā ir nauda, kura aiziet pie strādājošā. Izmaksa no kases ir vienāda ar kontu 5610. Izmaksājot algu, konts 5610 paliek debetā (nav vairs saistību), kase kredītā (tukšojas).
Realitātē darba samaksa biežāk tiek maksāta no kopējās kases. Tas ir iespējams tad, ja uzņēmumam ir regulāri ienākumi un peļņa. Ja ienākumos ir nestabilitāte un sezonāli zaudējumi, tad ir jāizdala darba samaksas prioritātes.
Ražošanas izdevumiem kontā 7210 "Strādnieku algas" vajadzētu būt kā prioritārajām izmaksām, kas tiek izmaksātas arī zaudējumu gadījumā. 
Izdevumiem apkopējai un apsargam kontu grupā 7240 "Pārējā personāla izmaksas" vajadzētu būt kā nākamajai prioritātei, kas var kavēties izmaksās pie lieliem zaudējumiem.
Administrācijai vēlams izmaksāt algu tikai pēc visu pārējo izdevumu segšanas.
1000 eiro (izdevumi) no kontiem 72xx "Personāla algas" paliks nulle tikai tad, ja kontu grupā 6xxx būs sakrājušies 1000 eiro kā ienākumi.
Ražošanas un pārdošanas ienākumi operāciju kontos krājas kredītā. Šiem ienākumiem debetā kā spogulis ir bankas konts, kurā krājas naudiņa.
Pārdodamā prece ir debetā, kad tā tiek iepirkta. Preces iepirkšana un strādājošo algas veido izdevumus, kurus jāapmaksā no bankas konta, taču nebūs 7xxx debetā un bankas konts kredītā. Uzņēmums tiecas samaksāt izdevumus tikai pēc pakalpojuma pārdošanas. Tādēļ pa starpu ir rēķini, kas ir saistības pret darbiniekiem un piegādātājiem.
Tēma: